Vienā mājā raganas bieži pienu nokrejojušas. Aiziedamas tās atstājušas savus dzeltānos vēmeklus šur tur mētājamies. Reiz meita gājusi dārzā govju slaukt un ieraudījusi adenuškai pie ciča lielu krupi. Viņa paņēmusi krupi un tā sviedusi zemē, ka piens vien pašķīdis. Tad meita gājusi pie vecās Anītes, izstāstījusi viņai visu, kā bijis, un lūgusi padoma, ko darīt pret raganām. Anīte pamācījusi meitu, lai liekot raganas vēmeklus pudelē, cieti aiztaisot, piesienot klāt akmeni un tad nogremdējot Dzirnavu dambī. Otrā rītā nākšot mēli izkāris dēlietis vai meitiete un prasīšot dzert. Tikai no Dieva puses lai dzert nedodot, citādi raganai nekas nekaitēšot. Labi. Meita izdarījusi, kā Anīte mācījusi. Viņa nolikusi arī visus traukus un mājiniekiem cieši pieteikusi, lai nedod nevienam dzert, ja kāds prasa. Kamēr meita slaukusi govis, nācis pa celu Puna Rečs, noslāpis, mēli izkāris, tuvu miršanai. Viņš piegājis pie saimnieka, kas ceļmalā aris, un lūdzis dzert. Saimnieks, ļauna nedomādams, paņēmis spaini, pasmēlis akā ūdeni un devis to Puna Rečam. Puna Rečs padzēries un tūliņ aizgājis projām. Meita gan vēlāk bārusies, kāpēc; saimnieks devis Puna Rečam dzert, bet ko nu vairs padarīsi? Un tā Puna Rečs izglābies no acim redzamas nāves.