Reiz saimnieks nama galā ierauga tādu sēni kā pūpēdi. Iznāk kalpa sieva: «Tie ir raganas vēmekli, es viņu piesiešu!» Labi. Tūliņ sieva pasauc vīru, lai atnesot dadža lapu un nogriežot pīlādža rungu. (Pīlādzis jāgriežot otrādi: naža asmins jāgriež uz augšu un mājā nesot pīlādzis jāsaņem pie tievgaļa, lai rezgalis ietu pa priekšu.) Viens, divi - vīrs ar dadža lapu un pīlādzi mājā. Nu sieva ieliek lapā izkarnījumus (cilvēka), aiziet pa robežu vien otrā daļā, noliek lapu zemē un kauj un kauj ar pīlādža rezgalu lapu žurpās. Vakarā viņa pieteic, lai saimnieks akas vindas spanni pieslēdzot pie grodiem un visus traukus noglabājot pa iekšu. Labi. Te no rīta pārnovadnieku saimniece, pazīstama ragana, klāt: lai jel dodot lāsīti ūdens nodzerties, esot slima. Bet kas tev dos? Ilgi tur izčinkstējusies - beidzot ganu meitene, muļķe, krūziņā iedevusi tādu lāsi un šī aizvilkusies pusdzīva; bet mājās dabūjusi tomēr vēl cauru vasaru nogulēt. Tad esot teikusi gan: «Lai nu pēra, lai, bet nebūtu tik dikti mani sasitusi ! »