Senāk vecā Ruņģene bijusi burve. Reiz pie viņiem atnācis jauns kalps ar savām govim. Izlaiž nu govis un gans nevar saprast, kas par nelaimi: govis tik skraida, bauro un meklē kur badīties, bet saimnieces govis dur kalpa govis vai nost. Te nu kalpa sieva iedomājusies, ka tik govis nav apburtas. Iet kūtī meklē, kā tad! Padurvē mēslos ierakts liels kauls. Ko nu? Nez kas iestāstījis, ka vajagot kaulu sadedzināt, būšot labi. Aizgājušas otrpus upītes un sākušas dedzināt kaulu, govis arī tūliņ aprimušas; bet nu uzreiz nāk Ruņģene zila melna, ar putām uz lūpām pie uguns klāt. Kā ierijusi dūmus, tā uzreiz palikusi vesela kā visi cilvēki. Vēlāk tik apķērušies, ka neesot vajadzējis laist pie uguns, kā dabū dūmus ierīt, tad būtu viņai bijis jāpārsprāgst.