Toreiz es tāda maza biju un Ģurģa dienā mēs gājām uz jaunu vietu. Toreiz manam tēvam bī trīs govis. Nu. ka aizgājām uz jauno māju un ielaidām govis kūtī, ta šās vilkās apakal un kārās vai valgos no. Nu tēvs ņēma un izjauca visu kūti, kamēr apukš siles atrada vecu teļa šķiņķi. Nu tēvs tūlī pēc malkas, sakurināja krāsni un iemeta teļa šķiņķi krāsnī un sadedzināja. Pēc tāda luga mūsu vecā saimnīca klā gan un lūdzās dzert, šai sirds kalstot kopā un tā vie vaimanāja: «Es vais nevaru, kā man sirds kalst kopā!» Bet tēvs jau zināja, kas par lietu, un no savim nagim nedeva dzert un sacīja saimnīcai, lei jau ņemot vie krūzīti un dzerot. Nu vecā saimnīca šā un tā vē izdiņģējās, bet ka neviens šai dzert nedeva, ta paņēma pati krūzīti un padzērās. Pēdīgi tik dabūjām zināt: pati gan palikusi vesala, bet labākā govs bīsi uz vietas pagalam.

P i e z i m e. Druvienā J. Kalniņš uzrakstījis teiku (Etn. III, 1893. LP, VII, I, 546, 35), kur saimnieks «pašā kūts vidū ieraudzījis pūsli." Viņš «paņēmis plinti un šāvis pūslī,» pēc kam ragana «nokritusi no mūriņa un bijusi pagalam.» P. Š.