Vīnam lelam duorzinīkam suoc maituotīs kuopusti, izdag saknes, nūdzelt un izaguož. Jis labi prota kuopustus izkūpt, bet navarēja leidzēt kuopustu gaisšonai. Reizi jis staiguodams pa duorzu, īsper nazkamā meikstā, pakaš zemi - verās: svīsts aprokts. Kū darīt, dūmoj jis, naatsadrūšinuodams svīsta aiztikt. Jis aizīt pi vīna būra un pastuosta, ka jam duorzā gaist kuopusti, un ka jis atroda kuopustu grādu storpā aproktu ap mārciņu desmit lelu svīsta pyku. Būris jam parēda aiznest uz duorzu lelu kotlu, sakrēst tū svīstu kotlā, sakurt guni, likt kotlu viersā, vuorīt un maisīt, cykam kas navin atīs pi tevis un prasīs pasadzert. Tys dzert prasītuojs byus nūlicis tū svīsta pyku un ībūris, lai kuopusti iznīkst. .Jo tu atguojušam cylvākam nadūsi pasadzert, tod jis tovā pat prīškā nūmiers. Atīt duorznīks uz sātu, pajem lelu kotlu, aiznas uz duorzu, sakrēš svīstu kotlā, sakur guni, līk kotlu viersā un vuorej. Na par ilgu laiku atīt uz duorzu pi viņa kaimiņina un lyudzās, lai īdūdūt kod lasīti yudiņa. A jis klausītīs nagrib, tikai kurina guni zam kotla un maisa svīstu; a jei grīžas ap jū un tikkū na ceļūs krizdama lyudzās dzert. Labi ilgi duorznīks, par dusmem, nadevs jai dzert, bet radzūt, ka jau vysa izbuolējuse un kreitūt pi zemes, tod jam palics kaimines žāl un īdews yudini pasadzert, jei tyuliņ atspierguse un laimīga aizguojuse uz sātu. Pēc tuos reizes duorznīkam vairuok nivīnā godā nasamaitojuši kuopusti.