Ja govis nedevušas labi pienu; tad domājuši, ka dažādi pienēži izzīž govis. Ja gribējuši, lai govis labi dotu pienu un lai pasargātu tās no pienēžiem, tad zāļu vakarā vajadzējis darīt tā, kā to darījusi kādas mājas vecā māte Dārta. Visi aizgājuši līgot. Mājā palikusi tikai saimnieka meitene un vecā māte Dārta. Meitene spēlējusies ar kaķi, kad no otras, gala istabas iznākusi vecā māte Dārta. Tā sameklējusi maizes cepamo lizu un teikusi: «Nu ir laiks.» Turpat uz sliekšņa stāvēdama, viņa jāšus uzsēdusies uz lizas un, kautko zem sevis noskaitījusi, kā jauna meitene, jāšus uz lāpstas aizlēkusi uz kūti. Tad krustām šķērsām lēkusi pa pagalmu un pēdīgi vairākas reizes aplēkusi ap kūti un istabu. Pēdīgi tā ielēkusi ķēķī un no turienes piena kambarī, kur atkal kautko skaitīdama, ielikusi lizu starp piena spaiņiem. No piena vecā māte aizskrējusi uz istabas galu pie dadža, izrāvusi to un iespraudusi starp pusatvērtām kūts durvim noteikdama: «Nu būs gotiņām miers no pienēžiem,» un nozudusi, nezin kur. No tās reizes pienēži vairs neapciemojuši kūti un piena kambari.