Senos laikos Jaun-Gulbenes Daukstēs reiz vienā mājā bijusi mēslu talka. Pusdienas laikā daži talcenieki iebraukuši rijas piejumī zirgus nojūgt. Vienos tukšos ratos tie redzējuši koka alus kannu. Viens, izslāpis būdams, no kannas padzēries, bet tūliņ palicis zils, melns un, zemē gulēdams, miris vai nost. Citi talcenieki tūliņ skrējuši pakaļ viņa meitai, kas tīrumā ārdījusi mēslus. Meita atskrējusi un vaimanādama žēlojusies saimnieka tēva māsai Ilzītei: «Ko nu darīsim, ko nu gan darīsim?» Ilzīte teikusi: «Kuš, kuš! nesaki nekā - labi būs gan: parunā tik vecai mātei.» Vecā māte gadījusies turpat rijā. Meita gājusi pie vecās mātes iekšā un raudādama sūdzējusi tai savas bēdas. Vecā māte prasījusi: «Nu, kur tad viņš ir?» Meita gājusi ārā un rādījusi, kur viņas tēvs zemē gulējis. Vecā māte tikai durvīs paskatījusies un iegājusi rijā atpakaļ. Pēc laiciņa viņa iznākusi no rijas un iedevusi slimajam talceniekiem no trauciņa padzerties. Tiklīdz talcenieks no trauciņa iedzēris, viņam vaigi sākuši mesties sārti, un drīz viņš palicis pavisam vesels. Bet tūliņ ar jūdzis zirgu cieti un, nevienam nekā neteicis, braucis ar savu meitu projām, jo bijis bail, ka nenotiek atkal kāda burvestība.