Viena saimniece bijusi izdaudzināta par raganu. Kad viņa mirusi, tad viņa lūgusi mājiniekiem, lai viņas bērēm atnesot pienu no vienas kaimiņu mājas. Tas arī ticis izdarīts. Bet no tā laika kaimiņam saslimušas visas govis, palikušas liesas un slaucot piena vietā izslaukuši tikai kā zilu ūdeni. Tie nu griezušies pie viena labdaŗa pēc padoma. Tas pamācījis, lai aizejot uz raganas kapu, paņemot no tā smiltis, atpakaļ neskatīdamies lai pārnesot mājā un lai izkaisot ar tām smiltim kūti. Saimniece aizgājusi ar savu kalponi uz kapsētu un izdarījusi visu, kā labdaris mācījis.

Bet te uzreiz kalponi sācis kratīt briesmīgs drudzis, tā kā tik divi vīri to varējuši novaldīt. Viņa lieliski lūgusies, lai laižot šo uz kūti. Kad drudzis nav mitējies, tad gājuši pie mācītāja pēc padoma. Tad mācītājs lūdzis par viņu Dievu un drudzis nu arī pārgājis.

Ļaudis nu domājuši, ka ragana atriebusies meitai par to, ka tā gājusi saimniecei līdz uz kapsētu. Bez tās meitas ragana laikam būtu saimnieci kapsētā nožņaugusi. Ja meita būtu laista uz kūti, tad tā tur būtu laikam pakārusies.

P i e z ī m e. Kārlis Bramanis uzrakstījis Rīgas apkārtnē teiku kur nomirusi ragana nakti piecēlusies no zārka, bet «saimnieks ar sērmūkšļa klūgu iedzinis to atpakaļ un nosējis ar klūgu zārka vāku» (LP, V, 7, 15). I. Nīdera teikā no Alūksnes apkārtnes mednieks nošāvis div raganas, bet «tai vietā ieraudzījis tikai pelnu čupiņu.» P. Š.