Vienā muižas mājiņā dzīvojusi vecenīte, ko ļaudis turējuši par raganu. Reiz vecenīte palikusi viena pati mājā un tur izcēlies ugunsgrēks. Vecenītei apdeguši sāni un viņa bijusi jau slima uz miršanu. Atnācis gan muižas ārsts, bet vecenīte teikusi, ka zāles viņai vairs nekā nelīdzēšot, viņa tik gribētu, lai kāds viņai ko iedotu, kā viņa varētu mierīgi nomirt. Vedekla sacījusi, lai viņai nekā nedodot. Viņa esot ļauns cilvēks un tāda došana nebūšot uz labu. Tā nu viņai neviens nekā nedevis un vecenīte gŗūti mocījusies vairāk dienas. Pēdīgi dēls tomēr apžēlojies par māti un iedevis tai vienu skaidiņu. Tad nu māte varējusi mierīgi nomirt, bet dēlam pēc mātes nāves bijis jāpaliek par burvi.