Reiz viena saimniece gulējusi uz mirstamās gultas. Kad tā jutusi pēdējo stundu tuvojamies, piesaukusi savu meitu un teikusi: «Mīļais bērns, kad es nomirstu, nāc mani vāķēt.» Meita; to apsola un saimniece tūdaļ arī nomirst. Pirmā naktī meita apsēdusies klētiņā pie zārka un lasa dziesmu grāmatu. Te ap pusnakti viņa dzird, ka kāds klauvē un klauvieni atkārtojas arvien stiprāki. Viņa redz, ka saimniece zārkā piecēlusies sēdus un sauc, lai nāk iekšā. Atveras durvis, ienāk viens melns kungs. Meita redz,, ka tam kungam ir aste pakaļā. Kungs pieiet pie saimnieces un sarunājas, meita aiz bailēm met krustus, bet saimniece saka: «Nebaidies, un nāc nākamo nakti atkal!» Te iedziedas gailis, smalkais kungs pazūd un saimniece guļ kā gulējusi. Otrā naktī meita vāķē atkal. Kad pulksten 12. atkal klauvē, tad ienāk divi melni kungi un sarunājas ar nomirušo. Gaiļiem aizdziedoties, tie atkal nozūd. Trešā naktī klauvē pavisam stipri un nu ienāk trīs melni kungi. Saimniece uzlec stāvus un liek meitai atnest kleitu un miršu vaiņagu. Meita to arī izdara. Apvilkusi atnesto kleitu, saimniece iet līdzi melnajiem kungiem. Meita skrējusi skatīties: saimniece gājusi vidū, viens bijis katrā pusē, bet trešais aiz muguras. Aiz klēts lejiņā viens no kungiem licis ar vāli saimniecei pa galvu un tad visi rūkdami nozuduši.