Reiz dzīvāsi viena tāda nejauka vecene un šī vienmē lamāsies: «Muca, baļļa, pieksta, sterva, vecā kuņa!» un laba vārda neviens nedzirdēš. Ka vecene nomirusi, ta palikusi zila mella un tā piepūsta, kā muca, kā baļļa un visiem bīš bailes iet šai tūlumā.

P i e z ī m e. Citā Smiltenes variantā H. Skujiņa raksta, ka raganai mirstot, «skaudīgs vējš atrāvis istabas duris un logus» un «izskrējis caur istabu.» P. Š.