Sirmā vecumā saslimusi viena rijkuŗa māte - burve. Tā piesaukusi savu dēlu pie mirstamās gultas, atklājusi tam savu amatu, un gribējusi, lai pēc viņas nāves dēls to pārņem. Bet šis stūrgalvīgi atsacījies. Burve nevarējusi ilgi nomirt, bet mocījusies lielos krampjos. Pēdīgi tā uzlēkusi, paķērusi slotu, iepūtusi viņā dvašu un turpat uz vietas bijusi beigta. Nezin kā gadījaes vagāram iet naktī gar riju, kuŗā stavējis burves šķirsts. Vīram jau sācis mesties tīri bail. Un kā tad - nejauki sašķobītu seju, izpūrušiem matiem, tāpat vien kreklā, izskrējusi burve un taisni vagāram virsū un kliegusi, lai šis uzņemoties viņas amatu. Nabaga vīrs bailēs sācis skaitīt tēva reizi, metis krustu priekšā un saucis: «Atkāpies, sātan!» Par laimi iedziedājies gailis un burve pazudusi. To pašu dienu vagārs licis viņu aprakt.