Dzeivuoja vīna būrinīca. Itei būrinīca uz kuo tik sasadusmuoja, vai skaudja, tuo gūvim atjēmja pīnu. Runas par būrinīcu izstaiguoja pa vysu apkuortni. Vīnu reiz būrinīca saslymuoja un nūmyra. Bēru dīnā būrinīcu īlyka rotūs un vedja uz kopim. Pa prīšku guoja baznīckungs un tad ļauds. Tai vad būrinīcu uz kopim un verās ļauds, ka nu meža taišņi uz jīm atskrīn lela malna gūvs. Ļauds padevja gūvei ceļu. Gūvs puorskrēja par ļaudim, pīskrēja pi škiersta, paūdja un īskrēja azarā turpat aiz kopim, un pazuda. Tad baznīckungs atsagrīzīs soka: «Itei nabašnīca sovā dzeivē ir valnam kolpuojuse un itei malnuo gūvs, kura īskrēja azarā, beja valns, tuodēļ juos kopūs navar globuot!» Ļauds un baznīckungs tuoluok naguoja un atsagrīzja atpakaļ, bet četri puiši nūvedja būrinīcu un apglobuoja azara molā. Tur jei tagad dzeivoj ar valnim.