Seņuok dzeivuojuse vīna vecīte ar mozu, godu pīcu vacu meitini, tei vecīte bejuse būrine; vecīte saslymst, a būri un būrines navar nūmiert, cykam kas navin napajems viņu būrības. Jei sūlej vīnam ūtram, bet nivīns nagrib jemt, tal jei mūkuos kaidas sešas dīnas, bet vys navar nūmiert. Tad jei soka sovai meitinei: «Anīt še!» - «Dūd,» pastīpuse rūciņas atsoka meitine. Dreiži pēc tam vecīte nūmyra. Meitine dzeivuoja un izauga lela. Kad jai beja septiņpadsmit godu, nazkas suoka nu meitas prasīt dorbu. «Eite uz mežu un izplēsit kūkus,» soka meita, ruodīdama uz lelu bīzu mežu. Par nagaru laiku mežs izplāsts, vysi kūki guļ zemē, pasavāruse meita i nūsabeida nu taida lāruma. Kai tikai pušdīnu laiks, saskrīn un otkon prosa dorba. «lzrūcīt gruovus par pūru,» soka meita. Bej nabej - gruovi par pūru izrokti. Tai kotru dīn prosa nu meitas dorba. Jei navar vairuok izdūmuot nikaidu dorbu, jū komoj nūst. Tod jei aizīt pi krīvu popa un prosa, kū jai darīt. Pops parēda meitu par nakti puorgulēt krīvu cerkvā. Meita jau vālā vokorā aizīt uz cerkvu, reitā pops, atguojis uz cerkvu, atroda meitu nadzeivu. Jū tī nūkomuoja naškeisti gori, moza byudama, jei najēdzja nikuo un pajēmja nu sovas muotes būribas.