Kādā mājā mēdza bieži vien raganas sapulcēties. Par sapulces vietu bij izredzēta tumšā aizkrāsne. Tanī tumšajā kaktā tās salīda čukstēt, aizklādamas aizkrāsnes ieeju ar melnu segu, lai neviena cilvēka acs nenoskatītos viņu amata noslēpumos.

Bet reiz raganām piekrāpās. Saimnieka puisis bij uzlīdis laiciņu iepriekš uz krāsns augšu un noslēpies skalos, ka ne redzēt, ne manīt. Raganas sanāk, aizvelk tumšo segu priekšā, sataisa skalu dūčus un tad sāk tik klusu čukstēt, ka nemaz sadzirdēt. Beidzot visuvecākā paceļas, pieliecas pie kāda podiņa, iemērc pirkstus baltā mērcē, aptraipa ar šo mērci paduses, paķeŗ skalu dūci un aizlaižas. Citas tai dara pakaļ; un tā tas iet pa kārtu vien, kamēr visas raganas lapās.

Puisim ar to pietika. Viņš nokāpj no krāsns augšas, uzmeklē labu asu izkapti un tad, savas paduses arī ar to mērci aptraipīdama, aizlaižas raganām pakaļ. Caur priekšnamu laižoties, puisis paķeŗ no plaukta sāls piestu un piesien to pie kājas, lai tik augstu gaisā neietu. Raganu ceļš gāja pār lielu ezeru, un kas uz ezera atpakaļ atskatījās, tas iekrita ūdenī un noslīka. Patlaban puisis jau bij ezera malā un raganas ezera vidū. Te viena jauna ragana paskatās atpakaļ sacīdama: «Mem! Andža nāk ar sāls piestu pakaļ!» Un līdz ko šos vārdus izteikusi, tā jaunā ragana pļunkt! ezerā iekšā. Otrpus ezera raganas sāka gaisā ar skalu dūčiem cirsties, pie kam nemitoši bļāva: «Šodien kaujamies, visu mūžu pazīsimies!»

Bet drīzi bij Andžus ar savu izkapti pulkā. Viņš sāk raganas spalot, saukdams: «Šodien kausimies, visu mūžu nepazīsimies!»

No tā laika aizkrāsnē nevienas raganas vairs nenāca.