Puisis, kādreiz nolūkojās, ka saimniece Jāņu vakarā uzlauza mazā istabā grīdu, paņēma podiņu, kurā bij tauki, aptraipīja vienu padusi, aptraipīja otru, papēra ar peŗamo slotu, paņēma skalus un aizlaidās pa gaisu projām. Puisis arī darīja tāpat: bet tikai skalu vietā paņēma izkapti. Tiklīdz ka tā bij darījis, tūliņ puisi rāva kāds rāvējs gaisā. Gan nabadziņš turējās pie piestas, bet nelīdzēja: aizrāva tālu tālu, kur daudz raganas ar skaliem kāvās, saukdamas: «Kas naktī darīts, dienu nav redzams!» Nu puisis cirta arī ar savu izkapti, saukdams: «Kas naktī darīts, dienā redzams!» un izcirta savai saimniecei lielu šķēli gaļas. Mājā skrienot, saimniece lūgšus lūdzās: neteikt nevienam, kur bijuši un skrienot nebrīnoties, ka augsti iet. Bet puisis tīšām iesaucies: «Ukci! kā nu iet!» Līdz tos vārdus izteicis, puisis nokritis zemē un pārticis tikai pēc septiņiem gadiem mājā. Nu saimniece rādījusi savu podiņu puisim: «Vai tici manā podiņā?» Puisis atteica: «Spļaudekļi tavā podiņā!» Tā saimniece vaicājusi trīs reizes: «Vai tici manā podiņā?» Bet puisis katrreiz atteicis: «Splaudekļi tavā podiņā!» Trešo reizi, to teicot, saimniece pārp1īsusi. Puisis nu palicis tanīs mājās par saimnieku.

P i e z ī m e. J. Gobziņš no Rudbāržiem raksta, ka raganas kāvušās ar koka zobeniem, bet puisis cirtis ar dzelzs zobenu. Velns tūliņ atnesis melnu podiņu un teicis, lai puisis ticot tam podiņam. Puisis atbildējis: «Es tavam podiņam neticu!» Tad velns dusmās sakampis puisi pie apkakles un izsviedis ārā. Rītā puisis atradies pie rāceņu bedres (V, 28, 50 piez.). P. Š.