Senos laikos pār Daugavu vēl nebijis nekāda tilta, tikai viens liels vīrs, Kristaps vārdā, nesis ļaudis no viena krasta uz otru. Reiz vienā tumšā naktī viņš atkal dzird viņpus upes skaļi saucam. Viņš paņem savu vējlukturi, pārbrien pār Daugavu un ierauga uz otra krasta mazu bērnu, kas raudādams lūdzas, lai viņu pārnesot. Milzis nu uzliek bērnu uz pleca un brien atkal atpakaļ. Bet nu bērns paliek arvien smagāks un smagāks, tā ka šo nospiež gandrīz jau ūdenī. Kristaps tomēr iztur un nonāk atkal uz krasta. Krastmalā bērns paliek par Kristu un saka: «Tava alga tev nezudīs,» un pēc šiem vārdiem pazūd.

P i e z i m e. Šo teiku vispirms ir uzrakstījis kāds Ports (A. Pohrt Rig. Stadtblä tter 1852, S. 348. Fr. Bienemann, Livlä ndisches Sagenbuch, 145, 182. LP, VII, I, 1325, 4), kur ir teikts, ka šis milzis dzīvojis savā alā pie Kārla vārtiem. Bērns esot pie milža pārgulējis pa nakti un rītā tai vietā atrasts daudz zelta. Pēc milža nāves ar to zeltu uzcelta Rīgas pilsēta H Ilcberga no Rīgas raksta, ka to zeltu no milža paņēmuši vācieši un uzcēluši Rīgu. Tā pati teika ir vēl iespiesta «Brīvā Zemē» (1928. g. 9. nov.). A. Pumpurs ir šo teiku pārnesis uz savu Lāčplēsi. Tā ir svētā Christotora leģenda, kas ir lokālizēta pie daudz lielām upēm Eiropā un tā ari pie Daugavas. Lielā Kristapa tēls bija savā laikā Rīgā ļoti populārs. P. Š.