Vecu vecos laikos Džūkstes apgabalā bijis tāds milzis, kāds reti redzēts. Reiz plosījies kaŗš. Milzim nu bijis uzdots, ienaidniekus atsargāt no jūras puses un viņš to arī apiņēmies. Bet kādu dienu milzim, gar Ķemeŗu jūrmalu vienam pašam staigājot, uznācis salds miegs. Tas nolicies uz kreiso ausi, pārstiepis savas milža kājas pār jūras kāpām lielu gabalu un aizmidzis. Bet kamēr tik saldi gulējis, ienaidnieki izkāpuši malā un uzbrukuši ļaudim; tik reti palikuši jurmalā savas laivas apsargāt. Te uz reizi viens no šiem paceļ acis un ierauga milža kājas. Visi brīnās un nevar izprast, kas tie par tādiem baļķiem. Viens beidzot piegājis klāt un raudzījis robīt ar cirvi. Milzis mazuliet pamodies un domājis: «Kas tad tā par mušu, kas man tik sīvi spēj kost?» Viņš izstiepis roku, lai mušu nospiestu, bet mušas vietā saķēris ienaidnieku. Tagad milzis nojēdzis, ka nav vairs labi. Nu lēcis augšā, nospiedis visus tos un steidzies citiem pakaļ. Bet ļaudis savās briesmās, savās bailēs, bija apsūdzējuši pa to laiku milzi Augstajam Tēvam. Augstais Tēvs tik dikti sadusmojies par milzi, ka laidis pērkonus un zibeņus palaidniekam virsū. Bet milzis izrāvis lielu lielo ozolu, lai turētos negaisam pretim. Šis ozols bijis tādēļ tik liels, ka viena sakne sniegusies līdz pašai Lielupei un no turienes iesūkusi savu mitrumu. Tai vietā, kur milža ozola sakne izrauta, zeme iegrimusi, no kā izcēlusies Džūkstes upīte. Augstais Tēvs, milzi ar tādu ozolu rokā redzēdams, nu vēl vairāk sadusmojies. Viņš spēris un iespēris milzi ar visu ozolu zemē. Tai vietā, kur milzis ar ozolu iesperts, izcēlies Lielmeža tīrelis (netālu no Džūkstes robežām).