Kuldīgas pilsētu esot dibinājuši milži, vispirms uzceldami sudmalas. Ja tāds milzis mēdzis pēc dziedra koka iet, tad, koku nocirtis, saņēmis baļķi pa plecu, uz māju projām. Mājā ar vienu roku pacēlis baļķim galu pieci, seši asu gaisā, ar otru atkal tēsis. Reiz milžiem aptrūcis tabakas. Tad viens no viņiem pa dienasvidus laiku aizgājis uz Sabili pakaļ. Dienasvidus laiks ir divi stundas garš un Sabile no Kuldīgas septiņas jūdzes atstatu. Nonācis Sabilē, milzis nopircis tabaku un gājis atpakaļ. Ceļā vēl nolicies vienā vietā pagulēt un sagulējis veselu stundu; pēc tam piecēlies un steidzies atkal uz mājas pusi. Mājā visi viņa biedri vēl gulējuši dienasvidu, jo vēl divi stundas nebijis pagalam. Aiz sudmalām milži uzcēluši baznīcu. Reiz vienu svētdienu milži gājuši ripot, ripas kaut. Ripu vietā viņiem bijuši tādi akmeņi kā siena tupeši. Tai pašā reizē tad gadījies, ka viens milzis savu otru biedru gluži pārspējis. Pārspētais par to sapiktojies, paķēris akmeni, iedrāzis dusmās savam otram biedrim taisni pierē; vēl gadījies pie tam, ka pieri ķēris taisni ass akmens stūris un tādēļ biedram ieskrambājis galvu. Tas iekarsis un dzinies pirmajam pakaļ. Taisni Ventas upes vidū to panācis un sākuši kauties. Kaudamies ar kājām izurķējuši dziļu bedri upē, no kam izcēlusies Ventas rumba pie pašas Kuldīgas. Beidzot kavējies paķēruši baļķus par rungām un tamēr cirtušies, kamēr viens palicis Ventas krastā guļam, tad tikai otrs atstājies. Pēc tam milžiem uzbrucis mēris, visi viņi izmiruši un no tā laika Kurzemē milzu vīru vairs neesot. Vieni milža svārki Kuldīgas baznīcā vēl ilgi pēc tam karājušies. Diegi, ar ko svārki bijuši šūti, bijuši tai resnumā, kā roku pirksti un sprūdi (pogas) kā skutuļi. Desmit gadu vecs zēns tik tik varējis svārkus cilāt. Svārki bijuši taisīti no zila māla (glūdas).

P i e z ī m e. Turpat A. L.-P. krājumā (VII, I) ir vēl uzņemtas sekošās teikām līdzīgās atmiņas par milžiem. E. Siķēns no Vecumniekiem raksta (Etn. I, l89I LP, VII, I, 1327, 3), ka Vecmuižas mežsarga Akermaņa daļā bijusi sādža, kuras iedzīvotāji bijuši milzu auguma. Vienam vīram guļot, viņa kājām uzbrucis vilks, bet milzis tikai izsaucies: « Nodzen to blusu man no kājas!» Veterinārs Vitols piesūtījis Brīvzemniekam teiku (1324, 3), kur septiņi brāļi māju ceļot nesuši baļķus pa pleciem. A. L.-P, no Plinča Džūkstē uzrakstījis teiku (1338, 2), kur brur&127;inieki likuši kārt vienu nevaldāmu milzi, b°t trūkusi virve un mizis «iekritis Kartavas kalna dibenāv. Zvaigžņu Andžs no Ilūkstes uzrakstījis teiku («Balss» 1885, nr. 8. 1328, 1), pēc kuŗas vārdiem Ilūkstes Garsēniešos senāk mituši milzeņi, kuriem nepatikuši tagadējie cilvēki, kas tur ieradušies. Tad milzeņi izrakuši lielu bedri un tur padarījuši sev galu. Turpretī nevaram īsti ticēt Naudīšnieka uzrakstītai Dobeles teikai (1323, 2), kur Dobeles lielskungs gribējis celt pili un aicinājis «divus zviedru milžus par meistariem.» Tiem nu nākuši vēl divi citi milži palīgā: Kaŗš un Mēris Tādu teika ir raksturīga agrākajam romantismam. P. Š.