Starp lielajiem un mazajiem Kangariem, pie Lubānas lielceļa (42 verstis no Rīgas, netālu no Ķoderes kroga) pa labai rokai atronas iegarens uzkalniņš, kas tīri pēc gultas izskatās. Šo uzkalniņu vecos laikos milzis jeb lielais vīrs turējis par guļas vietu. Guļas kājgalā vārījis brokastā arvienu putru! Bet vienreiz putra drusku izlijusi vīram, kādēļ tai vietā izbrukums kalniņam iegadījies. Jā, un cik savādi lielais milzis savu putru vārījis, par to gan jāpasmejoties, gan jāpabrīnoties: viņš, līdz ko agrumā piecēlies, tūliņ ar saliektiem īkšķiem izburzījis acis un tad devies lieliem soļiem uz Rīgu pēc sāls. Ne cik ilgi tā bijusi mājā un nu skrējis uz Lubānas ezeru ūdenim pakaļ. Tas viņam secies tik ātri, ka nebijis ko apskatīties un brokasta laikā katrreiz putra bijusi gatava. Vēlāk milzis devies uz Suntažiem, kur aiz muižas nolicies diendusā. Arī te vēl vieta redzama, kā toreiz gulējis. Pēc diendusas gājis tālāk un turpat mežā saticis malkas cirtēju. Šo iebāzis sava cimda īkšķī un aiznesis uz Kurzemi vecākiem rādīt, teikdams: «Rau, māt, kādu kukaini es atradu: tas grauž mežā kokus.» Bet māte atteikusi: «Nē, dēls, tas nav kukainis; tas tāds pats cilvēks kā mēs, kauču nu gan labu tiesu mazāks.»

P i e z ī m e. To pašu teiku, bet daudz īsāku, ir arī K. Blaus no Ērgļiem piesūtījis Brīvzemniekam («Sborņik» 17, I7. LP, VII, I, l327, 2). P.Š.