Senos laikos dzīvoja austrumos milzīgi liels vīrs. Šis savus lauku augļus neveda ar zirgu uz Rīgu, kā mūsu laikos, bet nesa tos pār pleciem. Putras vārīšanai viņš katru reiz nesa lielu nastu sāls no Rīgas. Reiz, ievu ziedu laikā, ap pusdienu pār Kangariem nākot, siltai pavasaŗa saulītei spīdot, lielo vīru smagā sāls nasta par daudz nogurdināja. Vienā gājienā ceļš no Rīgas līdz mājai, šoreiz vilņam izlikās par garu. Nonākušam gandrīz pie Ķoderes kroga, viņam patikās atpūsties. Uztaisīja vietu un gulēja dienvidu. No tā laika to vietu sauc par lielā vīra gultu. Lielā vīra gultai ir pilnīgs gultas izskats. Abi gali kā jau gultai stāvi, augstāki. Pati gulta ir gluži līdzena, vairāk nekā simtu soļu gara un četradesmit soļu plata. Abās malās gultai ir stāvas piekrastes. Dienvidos apakšā tek Mazā Jugla un ziemeļos ir līdzens tīrums. Gultas virsa ir apaugusi ar bērziem, gali un malas ar liepām, ievām, lazdām un bērziem.

P i e z ī m e. Šī ir tāda pati kā K. Blaua teika, tikai drusku paplašināta Šis Suntalnieks uzstājas pret Tālivaldu (P. Abulu), kas bija rakstījis, ka vietējie iedzīvotāji to vietu nekad neesot saukuši par lielā vīra gultu. P. Š.