Daudz symtu godu tam atpakaļ Rēzeknis pilis pavysam nabeja, beja cīši lals mežs un tymā mežā dzeivuoja vīņs lels razboinīks, jis beja cvlvāks cīši lela auguma. Razboinīks syta ļaudis un ļūti daudz. Vīnu reizi itys lelais razboinīks sadūmuoja, ka jis sataisēja daudz grāka, nūkova daudz ļaužu. Razboinīks pacēļa sovus acs uz dabasim un suoka lyugt Dīvu par sovim grākim, pametja sovu dorbu, nužāluoja sovus grākus un vysu sovu pīgruobtu montu rozdevja ubogim. Vīnu reizi itam razboinīkam pazaruodēja engeļs un pascēja: «Tev vysu myužu turēt uz sovu placu krystu.» Kod razboinīks nūmyra, jū paglobuoja uz tuos vītvs, kur tagan stuov bazneica. Na par garu laiku uz tuos vītys pastatēja bazneicu. Taišņi tuo leluo razboinīkagolva guļ zam leluo oltora, a kuojis pi lelūs durovu. Kod vacū bazneicu sadadzynuoja ar pārkiuni un statēja jaunū bazneicu, tod daudz ļaužu redzēja tū lelū cylvāku, kurijis guļ zam bazneicys, un juo kauly vēl tagan dzeivi, kai nasen globuoti. Ļauds stuosta, ka jis vēl ilgi turēs uz sovu placu krystu ar vysu bazneicu.