Agrāk vienā Vidzemes apgabalā dzīvoja ērmīgs un brīnišķīgs vīrs, ko Kurmi sauca. Šis Kurmis bija liels bagātu un varmāku ienaidnieks, bet nabagu un nospiestu ļaužu draugs. Tā tad Kurmim bija daudz ienaidnieku, bet arī daudz draugu. Lai nu gan Kurmja ienaidnieki daudz varenāki bija, nekā viņa draugi, tomēr viņa ienaidnieki tam maz ko varēja izdarīt. Kurmis pavisam bez draugu palīdzības uzvarēja savus pretiniekus un tos daudzreiz iznerroja. Kurmja lielākais mērķis, pēc kā viņš dzinās, bija bagātiem varmākiem naudu nozagt un to nabagiem izdalīt. Viņu tādēļ daudzreiz gūstīja, saistīja un cietumā meta. Bet Kurmis tad vien bija saistāms, kad viņš pats ar labu kāvās, gribēdams savus pretiniekus panerrot; jo nekādi valgi, nedz ķēdes viņa nevarēja turēt. Kurmis visas saites sev kā niekus nokratīja. Arī cietums nevarēja aizturēt Kurmja, jo viņš katru reizi tika no cietuma laukā, sargiem nemanot un nezinot, kādā vīzē viņš to izdara. Daudzreiz Kurmi ielika ar saslēgtām rokām un kājām cietumā, bet kad tiesas sulaiņus tam pakaļ sūtīja, to vairs cietumā neatrada, lai gan cietuma durvis bija aizslēgtas un sargi durvju priekšā. Ļaudis runāja, ka Kurmim esot «mellā grāmata», kuŗā tādi vārdi esot, ar kuriem viņš šādus brīnumus darot.

Kāds muižnieks bija izdzinis nabagu zemnieku no mājas un viņa mantu paņēmis. Tanī laikā, zināms, zemniekiem pret muižniekiem nekādas taisnības nebija, tādēļ arī šis zemnieciņš negāja ne pie kādas tiesas par savu pāridarītāju sūdzēt, bet gāja pie Kurmja, no kuŗa bija dzirdējis, ka tas labprāt nabagus zemniekus aizstāvot. Kurmja dzīves vieta bija no zemnieka kādas sešdesmit verstis tālu, tādēļ nabaga vīriņam bija diezgan bēdas, kamēr pie nodomātā vīra tika, jo pašam nebija zirga. Tomēr vīriņš nepalika mierā. Viņš dabūja no nāburga zirgu un braucot, gadījās minētam zemnieciņam svešu prastu vīru satikt. Šim nu viņš lūdza: «Draugs, vai nevari pastāstīt, kur Kurmis dzīvo?» Svešais, kam šis visas bēdas bija izstāstījis, atbildēja: «Kurmis ir laukā izgājis un nebūs agrāk mājā, kamēr rītu vakarā. Tādēļ dod man savu zirgu, ko līdz tam laikam braukt, tad es rītu vakarā. kad atpakaļ braukšu, tevi pie Kurmja aizvedīšu. Kurmis ir mans draugs.» Lai nu gan zemnieciņš labprāt zirga negribēja dot, tomēr nedrīkstēja arī pretī turēties. Abi nu sēdās vāģos un brauca līdz krogam. Pie kroga zemnieks izkāpa no vāģiem un iegāja krogā, un svešais aizbrauca savu ceļu. Nosacītā laikā bija svešinieks ar zirgu atpakaļ. Viņš atdeva zemniekam zirgu, aizmaksāja par braukumu tik daudz, ka tas zirgs pats vērts nebija, un iedeva zemniekam vēl labu tiesu naudas, sacīdams: «Tas tev par to, ka no mājas esi izdzīts. Es tavu kungu krietni pamācīju. Tagad vari braukt uz māju, bet neaizmirsti sava laba darītāja Kurmja!» Tā tad šis svešinieks bija Kurmis bijis. Zemnieks, mājā atbraucis, dabūja dzirdēt, ka lielkungam esot zagļi visu naudu izzaguši, kas tam mājā bijusi. Nu gan viņš noprata, no kurienes Kurmis to naudu ņēmis, ko viņam par zirga braukumu maksājis; bet vai viņam daļas lielkungam to stāstīt? - Kurmis dažādi ērmojies un dažādus brīnumus izdarījis, pēdīgi pats sevi bija apnicis. Daži teicami kalēji bija mēģinājuši to ķēdēs iekalt un daži stipri cietumi bija mēģinājuši viņu saturēt, bet ne vienam, ne otram nebija izdevies. Un nevar zināt, vai Kurmis, kā brīvnieks, nebūtu nomiris, ja viņš pats sev nebūtu apnicis. Kā jau laikam savu dzīvību apnicis, Kurmis beidzot ļāvās saņemties un apcietināties. Bija gadījies gudrs kalējs, kas lielījies Kurmi sakalt, ka tas mūžam vairs vaļā netikšot; pie šā nu Kurmi aizveda. Kalējs Kurmi sakalis un teicis: «Nu es tevi sakalu, ka tu mūžam vairs vaļā nespruksi!» Kurmis atbildējis: «Bet vairāk tu arī vairs nekalsi!» Abēju sludinājumi arī piepildījušies: kalējs tūliņ uz tās pašas vietas nomiris un Kurmis neticis vairs no ķēdēm vaļā - palicis saslēgts, kamēr miris.

P i e z ī m e. Dažādas teikas par stipriniekiem jau ir ievietotas VIII. s. (nr. 27. 457--492. I. p.), kādēļ šeit tikai īsumā minēšu kādas A. L.-P. teikas no viņa VII daļas otras puses. 1888. g. «Balt. kalendārī» (72, 1) ir minēti 4 zaļenieku stiprinieki, kas visi četri kopā varējuši ēku pacelt. «Balt. Vēstnesī (1894. nr. 46. VII, II, 72, 2) ir teika, pēc kuŗas vārdiem odzieniešu Draudavu mājā dzīvojis kāds Lieljānis, kas nesis milzu ozola bluķi. Pats A. L. P. Kr. Talsiniekos ir uzrakstījis teiku par Ojaru (72, 5), kas starp citām lietām uznesis zirgu pa trepēm uz vējdzirnavām. Kārlis Bika ir Gaujienā uzrakstījis teiku, kur viens liels un stiprs vīrs laužoties pacēlis otru stiprinieku gaisā un to nožņaudzis pie savām krūtim (72, 4). Tādu pašu stāstu esmu no sava tēva Raunā dzirdējis. P. Š.