Citureiz bijuši tie ļaudis tādi muļķi, un tos daudzreiz piekrāpa. Vienureiz slepkavas nodomājuši vienās mājās izzagt vērsi no staļļa. Pa to laiku bijušas meitas vien mājā, un citi ļaudis bijuši darbos. Slepkavas gājuši viens uz kūti pie vērša un otrs istabā meitas atturēt. Meitas vērpušas, ka skan vien. Šis iegājis un licies piedzēries. Viņš gribējis meitas pasmīdināt un sācis dziedāt piedzērušā balsī:

Vērpu, vērpu vērkulīti,

Ciema puiši bikšu prasa.

Pirši (?) došu ciem' puišiem,

Man pašāji lindraciņi.

Meitas sākušas par šo dziesmu dikti smieties. Kad nu slepkava ar meitām bijis izlakstojies, tas sācis atkal dziedāt.

Ķeru, ķeru ķeruli,

Ķeŗu labu ragaini,

Meitas vien ir istabā.

Meitas nesaprot, ko īsti dziesma apzīmē, un smejas vēl vairāk par puiša niķiem. Beidzot tas taisās uz projām iešanu un aiziedams saka:

Cibu ribu, zeme rīb,

Nu aizveda ragainīti.

Pa tam arī vērsis bija izzagts.

P i e z ī m e. Pasakas par laupītājiem ir X. s. 499--563. 1 p. P. Š.