Reiz viens zaldāts ēdis krogā pusdienu un skatījies pa logu, kur divi braucēji piebraukuši pie tā kroga. Viņi abi iegaiši krogā un teikuši zaldātam, lai viņš ēzdams uzskata to zirgu, viņi iešot pie stoikas. Visu laiku tas zirgs tur bijis, bet uz vienu brīdi, kad viņi taisīšies iet laukā, viņš to zirgu vairs neredz. Un tā viņi nākuši atpakaļ un stājuši viņam virsū, kur tas zirgs ir palicis, ka viņš nav uzpasējis. Un tā viņi visi trīs skrējuši meklēt pa tām pēdām, kur tas zirgs nobraukts. Tā viņi nosadzinuši pie tādas lielas mājas, un tā bīse tāda zagļu māja, un tur viņiem devuši ēst un dzert. Un zirgs arī tur radies un tie divi vīri arī bīši no tās zagļu bandas. Tad viņi vairs šo nelaiduši laukā. Nu viņi pavēlējuši šim, lai šis braucot viņiem līdz pie viena saimnieka zagt. Tur viņi uzsvēruši to jumtu no sienas un laiduši šo iekšā. Viņš gan negribējis iet iekšā, bet ja neies, tad viņam nāve. Zaldāts nu gan zagt nav gribējis, bet nu jāiet zagt. Tad viņš līdis arī, bet laukā sākuši saimnieka suņi dikti riet un no istabas nākuši laukā cilvēki. Zagļi, kas bīši laukā, pasvieduši šo un palaiduši to sienu, kā viņa jau bīsi, bet paši pamukuši un šis palicis klētī ar visiem mūķīzeriem un laužamiem ieročiem. Zaldāts zinājis, kuŗā skapī nauda bīsi, to viņam tie zagļi pateikuši un tad arī šim tos mūķīzeŗus un laužamos iedevuši. Saimnieks ar puišem iznāk, izskatās -- it nekā nav un iet atpakaļ istubā iekšā. Bet šis bija klētī palicis un nezināja, ko nu darīt: vai jumtu izplēst, vai citādi tikt laukā. Un tā pa to tumsu staigādams, viņš sataustījis trepi tur klētī. Viņš domājis: nu uzies uz klēts augšas, izplēsīs jumtu un kaut kā izies ārā. Un tā viņš uzgājis uz klēts augšas, bet laukā tikt nekā nevarējis un pa to tumsu tik sataustījis, ka uz klēts augšas ir zārks. Tad viņš domājis: ieguls tai zarkā un tad pēc kaut kā tiks laukā. Viņš pacēlis to zārka vāku un redzējis, ka viens mironis guļ zārkā. Nu viņš izdomājis, ko darīt. Viņš pajēmis to mironi, nesis zemī pa trepēm un tad nostādījis to pie to klēts duru, bet pats stāvējis aiz tā miroņa un sitis duris. Kad jau sākuši laukā cilvēki staigāt, tad dzirdējuši sišanu un gājuši skatīt, kas tur notiek. Kā nu viņi duris attaisīši, tā mironis gāzies viņiem virsū. Mājnieki, to redzēdami, skrējuši bļaudami uz istubu un saukuši, ka mironis esot atsadzīvojis un gāžot klēts duris laukā. Kad viņi duris attaisīši, tūliņ gāzies viņiem virsū. Par šo laiku zaldāts mierīgi izgājis no klēts un neielaidies vairs ar tādiem zagļiem.