Dzeivuoja uz dzelzceļa vīns sorgs. Jam beja daudz naudas, bet jis skaitījuos cīši nabadzīgs un nosuoja vysslyktuokuos drēbes. Viņam beja sīva, divi bārni un vēl bruoļa meita. Kad jis guoja uz dīnesti, viņus prasīja nivīnam nasacīt, ka viņa nav muojuos. Vīnu reizi jis nūguoja uz dīnesti. Naktī atnuocja divi veirīši un prosuos īlaist jūs īkšā. Sīva, nikuo nadūmuodama. ilaidja. Īguojuši ustobā, viņi pasaskatīja, ka veira nav sātā, un prosa nu sīvas: «Vai ir nauda?» Sīva atsoka: «Kur mes viņu jemsim, mes tak pavysam nabadzīgi.» Laupītuoji pasasmēja un prosa nu bārnu. Tī ari taipat atbildēja, bet bruoļa meita gulēja uz cepļa un dzierdēja vysu, bet naatbildēja. Laupītuoji viņas naredzēja un vēl prosa nu sīvas, lai dūt lobuok naudu, bet jo na, tyuleņ nuove! Sīva atdevja naudu un vīns nu laupītuojim pajēmis, nūguoja, bet ūtrais vaicoj nu sīvas: «Jo tu beji taida loba, tad es ari byušu lobs! Pasoki tu paša, kaidu nuovi tu gribi.» Sīvīte juo prasīja, lai nadora nuoves, bet jis atbildēja: «Jo es tev nikuo naizdarīšu, tūlaik man pašam byus nuove.» Tad uz reizes nu cepļa bruoļa meita klusam teicja: «Es ar mīru, lai pakaŗ mani.» Laupītuojs dūmuoja, ka sīva tai runoj, bet sīva otkon dūmuoja sevī, ka Dīvs tai runoj. Tad jis paprasīja dabuot viervi. Sīva dabuoja un jis prosa: «Kur gribi, lai tevi pakuortu?» - «Pi cepla,» atbildēja bruoļa meita. Jis otkon dūmuoja, ka sīva runoj, un iztaisīja cylpu nu vierves, pēc tam pastatīja spaini, kab lobuok varātu snēgt un, kad iztaisēja vysu, sadūmuoja pasavērt vai ir aiz kuo cylpu aizmest. Tai padarīja, bet uz reizes bruoļa meita vylka viervi un sīva atjēmja spaini, tai ka laupītuojs pasakuora. Bruoļa meita nūkuopja nu cepļa, izskrēja uorā un suoka klīgt, lai dūd paleigu. Atskrēja kaimiņi, pajēmja laupītuoju un nūvedja uz cītumu. Atnuocia ari veirs un kad vysu dabuoja zynuot, nūžāluoja, ka naudas nav, bet vāļuok apsamīrinuoja un dzeivuoja ar saimi vēļ lobuok un naskaitīja sevi vairuok par nabogu, bet dzeivuoja tai, kai vysi dzeivoj.