Senejūs laikūs cīši tuoli vīnā kēnestī dzeivuoja vīns lels un styprs laupītuojs. Itam laupītuojam beja divi leli suņi, kuri varēja uz reizes saplēst na vīnu, bet pīcdesmit cylvāku. Laupītuojs gyustīja ceļā un syta zemē muižinīkus, kupčus un vysus boguotūs ļaudis; jam nikas nikuo navarēja izdarīt. Vīnu reizi sasalasīja vysi kupči un muižinīki vīnā vītā un suoka runuot, kai sagyut itū laupītuoju. Tymā laikā, kad itī boguotī itū runuoja, īguoja pi jūs vīns lels dzāruojs, kurs vysu naudu nūdzēra, un runoi jīm: «Jo jyus mani pataisīsit par boguotu cylvāku, es itī laupītuoju pats sagyušu un nūsisšu.» Vysi muižinīki un boguotī pasacīja: «Labi!» Tūlaik itys dzāruojs apylka kolpa drēbes un guoja meklēt tuo laupītuoja. Ilgi jis staiguoja pa mežu maklādams un golu golā atroda tū ustobu, kur dzeivuoja itys laupītuojs. Kolps suoka prasītīs pi laupītuoja, kab jis jū pījemtu par kolpu; jis vysu jam vuorīs un darīs. Laupītuojs nagribēja juo pījemt, bet kolps vairuok suoka prasīt runuodams, ka jam nav kur liktīs. Kai nagribēja laupītuojs pījemt, bet kū darīt, pajēmja jis itū kolpu. Itys kolps dzeivoj un vuorej lauoītuojam ēdmu. Laupītuojs juo cīši mīļoj. Tai jis dzeivoj pi laupītuoja vairuok mēnešu un vuorej jam gaļu, bet taukus pats salosa. Golu golā kolps izzynuoja, kai sauc suņu, kab suņi juo nasaraustītu, kad jis skrīs nu šeinis. Vīnu reizi laupītuojs atīt nu sova dorba un atvad leidz vīnu gūvi, kuru tyuleņ pasacīja kolpam nūkaut un izvuorēt gaļu. Kolps izpildīja, kū jam pasacīja laupītuojs. Izvuorēja kolps vysu gūvi un padevja uz golda. Laupītuojs kai sāduos pi golda, uz reizes apēdja vvsu gūvi. Pēc pusdīnu laupītuojs aizguoja pagulēt gultā. Guļ laupītuojs ar vaigu uz viersu, jam izplāsta mute vaļā un jis cīši kruoc. Kolps tiuleņ, ilgi nadūmuodams, pastatīja uz plītas pūdu ar taukim un labi izvuorēja. Kad tauki suoku virt, kolps pajēmja ar vysu pūdu un pīlēja laupītuojam muti un tai pat izlēja uz vysa vaiga. Laupītuojam korstī tauki izdadzynuoja vysu muti un mēli, taipat acis. Laupītuojs nu lelom suopem pasacēļa kuojuos, bet navar ni runuot, ni redzēt, bet kolps izskrēja uorā un skrēja prūjom, cik jam beja spāka. Laupītuojs gribēja pasaukt suņu, bet jam jau nabeja mēles, jis kai skrēja, dūmuodams ka durovas, un lykuos ar golvu sīnā. Sīnu izjaucja, izskrēja uorā un laidās skrīt pēc kolpa. Kad jis skrēja, ar golvu tvka kūkā. Kūks apsaguozja. Tai jis sadauzīja vysu sovu golvu, izlauzī ja daudz meža, bet tūmār nūmyra. Kolps atīt pi boguotū, pajem jūs leidz un aizvad uz tū vītu, kur gulēja nadzeivais laupītuojs. Muižinīki un kupči īdevia kolpam daudz naudas un kolps palyka par boguotu cylvāku. Tad kolps pajēmja laupītuoja suņus pi sevis un suoka dzeivuot un brandīnu dzert.