Seņ-senejūs laikūs dzeivuoja vīns boguots zemnīks: pi juo beja sīva un treis dāli. Zemnīks beja, kaut boguots, bet beja pīradis zagt un sist ļaudis. Sīva jū lomuoja un nalaidja taidūs dorbūs. Bārni vēļ beja mozi ar nikuo tāvam navarēja izdarīt. Tais itys zemnīks vys staiguoja sovu dorbu struoduot. Jau izauga dāli. Zemnīks jau palyka vacuoks. Jau dāli nasuoka laist tāva taidā dorbā. Zemnīks jau palyka pavysam vacs, apauga ar lelu buorzdu, garim motim un sēdēja vysu laiku sātā uz cepļa. Vīnu reiz sadūmuoja itys vacais sastaiguot, kur senuok syta ļaudis, un kad nikas juo naredzēja, izguoja uorā un aizguoja uz mežu. Stuov jis pi vīna kūka un gaida, cikom īs kaids ceļaveirs. Pa ceļu par mežu guoja vīns puiss, skrūders. Vecs aizguoja jam preti un gribēja jū ar nazi nūkaut, bet puiss beja jauns un styprs un satvēris veci aiz rūku, atjēmja nu juo nazi. Dūmoj puiss: kū ar jū darīt? Sist vacu cylvāku, jam tyka žāl. Jis pajēmja veci aiz motu, pīsēja pi kūka un pats aizguoja sovu ceļu. Vacais zemnīks stuov pīsīts pi kūka aiz motu un nikai navar atsaraisīt. Tai zemnīks puorstuovēja pi kūka vysu nakti. Reitā agri dūmoj vecs, kū jam darīt. Jam kauns, ka kas nabejs jū īraudzīs pīsītu pi kūka. Vecs kai ruovja nu vysa spāka, tai izruovja motus ar vysu uodu nu golvas un dreižuok aizskrēja uz sovu sātu un izstuostīja sīvai un dālim, ka jis gribēja nūsist vīnu boguotu cylvāku, bet tys cylvāks beja cīši styprs un pīsēja jū pi kūka aiz motu un jis kai ruovja, atruovja motus ar vysu uodu nu golvas. Dāli ar muoti pasacīja: «Tai tev vajag, naīsi taidu dorbu darīt!» Pēc ituo vecs dzeivoj un jam uz golvas suoka augt jauna uoda. Dāli juo nikur nu ustobas nalaiž. Vīnu reizi dāli sadūmuoja šyut sev kažukus un atvedja nu mīstiņa skrūderi. Kad īguoja skrūders ustobā, jis īraudzēja vacū un uz reizes pazyna, ka tys pats vecs, kuru jis pīsēja pi kūka, bet nikam nikuo napasacīja un suoka šyut kažukus. Vecs ari pazyna, ka itys pats puiss jū pīsēja pi kūka, bet ari nikam nikuo nasoka, jam beja kauns un jis pavysam naleida nu cepļa zemē. Vokorā skrūders šyun, bet zemnīka dāli sēd un verās. Suoka jī stuostīt nūtikšonas un puosokas. Suoka ari skrūders stuostīt sovu nūtykumu. «Es guoju vīnu reizi pa ceļu un īguoju mežā. Verūs: preti man īt vīns vacs vecs un ar nazi rūkā grib mani nūdurt. Es jū sagyvu aiz rūku un atjēmu nazi. Sist jū man beja žāl, par tū ka vacs cylvāks, varbyut, sok, jau bez pruota. Es pajēmu un pīsēju jū aiz motu pi kūka, bet nazynu, kas jū atraisīja,» stuostīja skrūders. Dāli jam pīsazyna, ka vecs beja jū tāvs, kurs tagad sēd uz cepļa ar nūplāstim motim un vysu uodu nu golvas. Večam uz cepļa tyka lels kauns un jis nu tuo laika leidz pašai nuovei vairuok naguoja taidā dorbā.