Vīnā mežā, senejūs laikūs dzeivuoja vīns laupītuojs. Laupītuojam beja sīva un vīns dāls, kurs vēļ beja mozs. Laupītuojs staiguoja un syta ļaudis. Vīnu reiz pa ceļu guoja par mežu vīna sīvīte ar bārnu. Jau taisījuos tymss vokors. Sīvīte īraudzēja, ka natuoļi nu ceļa mežā stuov ustabiņa. Jei pīguoja pi tuos ustabiņas un suoka prasīt īlaist jū ar bārnu puorgulēt nakti Ustobā beja vīna sīvīte ar sovu bārnu, kura suoka runuot, ka pi jūs nav vītas, kur puorgulēt, bet ceļa sīvīte suoka prasīt īlaist jū kaut kur nabejis uz cepļa. Ustobas sīvīte runoj: «Navar, atīs muns veirs, jis tevi var nūsist, jo ir lels laupītuojs!» Sīvīte ar sovu bārnu izprasīja vītu uz cepļa un pasacīja: «Es paklusiņom puorgulēšu nakti uz cepļa un reitā īšu tuoļuok!» «Nu labi!» pasacīja ustobas saiminīca un īlaidja ceļa sīvīti uz cepļa un aplyka, kab veirs naradzātu, ar žogorim. Pusnaktīs atīt laupītuojs un stuosta sīvai, cik jis par dīnu dabuoja monta. Sīva jam par ceļa sīvīti nikuo narunoj. Īdevja laupītuoja sīva sovam veiram ēst. Laupītuojs ād, nikuo nadūmuodams un dzierd, ka uz cepļa aizrauduoja bārns. Laupītuojs vaicoj nu sīvas: «Kur te bārns raud?» Kū darīt laupītuoja sīvai? Jei izstuostīja sovam veiram, ka uz cepļa guļ vīna nabadzīga sīvīte ar bārnu, kura guoja pa ceļu un īsaprasīja puorgulēt nakti. Laupītuojs lyka sīvītei nūleist nu cepļa. Ceļa sīvīte ar sovu dālu nūleida nu cepļa. Laupītuojs izvaicuoja nu juos, kur jei īt. Sīvīte jam izstuostīja. Tūlaik laupītuojs vaicoj: «Kuo jyusu bārns raud? » Sīvīte jam atbildēja: «Jis raud par tū, ka es juo jau vairuok nedeļas namozguoju. » Laupītuojs tyuleņ pasacīja sovai sīvai pīsildīt yudena. Laupītuoja sīva pīsildīja yudeņa un ceļa sīvīte suoka mozguot sovu dālu. Izmozguoja sovu dālu, satyna peļenkuos un lykai gultā, kur pīsacīja laupītuojs. Tūlaik ceļa sīvīte runoj saiminīcai: «Dūd šur sovu dālu, es izmozguošu!» Laupītuoja dāls beja cīši nasmuks un nateirs. Sīvīte pajēmja laupītuoja dālu un izmozguoja tymā pat yudenī, kurā mozguoja sovu bārnu. Laupītuoja dāls palyka teirs un cīši smuks. Verās laupītuojs uz sova. dāla, un prīcuojas. Reitā sīvīte losuos īt tuoļuok. Laupītuojs dūd jai lelu montu, bet jei nikuo najem un tai aizguoja sovu ceļu. Pēc ituos sīvītes laupītuojs jau vairuok nagrib īt kaut ļaudis. .Jam tyka žāļ, ka jis nūsyta tai daudz ļaužu. Suoka laupītuojs nest struopi un lyugt Dīvu un tai nūdzeivuoja leidz pašai nuovei. Ceļa sīvīte ar bārnu beja paša svātuo jumprova ar sovu dālu Jezu Kristu.