Vīna vaca dīvlyudzēja muotīte aizīt uz baznīcu, atsamat ceļūs vīnā styurītī, skaita, skaita puoterus i pīsnauž. Pīsnauž jei un atsamūst, otkon skaita puoterus, cykam aizmīg pavysam. Ļauds izalosa nu baznīcas, zakristijāns aizslādz baznīcu i naīzaver, ka vecīte guļ koktā. Zakristijāns aizslēdzs baznīcu, aizīt, a vecīte guļ un sapņoj. Jei redz daudzi eņģeļu debesīs, kuri skaisti dzīd un īt pulkim vin cyts pēc cyta. Jei klusu lyudzas, lai eņģelīši pajem juos dvēseli uz debesim. Te nazkas klaudzynoj, jei atsamūst : redz, ka nu baznīcas grīstim nūzalaiž šyupeļs. Jei nūdūmuoja, ka eņģeļi grib juos dvēseli pajemt uz debesim. Jei daguoja pi šyupeļa īzasāda īškā, jū cēle augšuok vin, augšuok vin un izcēle uz jumta. Muotīte īraudzējuse zylūs dabasus un zvaigznes suoka dzīduot: «Esi sveicynuota dabasu kēneniņa!» Zagļi puorsabeida un nūlaidja šyupeli atpakaļ. Jei ar šyupeli blyužgējas viņ uz baznīcas greidas un salauzja kuojas. Dreiži pēc tam nūmyra, a zagļi izbāgalēja, kur kurais.