Vienai mātei bijušas trīs pieaugušas meitas. Viņa dabūjusi dzirdēt, ka tādā un tādā dienā taisoties pie meitām braukt kāds precinieks, un gribējusi izrādīt savas meitas par lielām strādniecēm. Viņa savalcījusi katrai lielu kodeļu linu un piesacījusi, lai vienādi vērpjot. Bet ja suns rejot, tad lai ejot viesi sargāt. Tā pamācījusi savas meitas, māte pati aizgājusi. Meitas nu nav vis vērpušas, bet sākušas vārīt biezu putru. Kā tik suns ierējies, tā arī tūliņ visas trīs izskrējušas ārā viesi sargāt. Ņēmušas, kas nu kurai rokā gadījies: viena katlu, otra bļodu un trešā pavārnīcu. Atpakaļis nākot māte satikusi precinieku aizejam un prasījusi: «Vai pie manām meitām arī esi bijis?» Tas atbildējis: « Biju jau gan.« - «Vai tad suņus arī sargāja?» - «Sargāja jau ,gan.» Māte domājusi, ka meitas skrējušas suņus sargāt ar sprēslīcu, kodeļu un citām vērpjamām lietām, vēl piebildusi: «Redzi, znotiņ, viņas tādas trīs par dienu pie malas liek.» Precinieks atkal sapratis, ka meitas trīs katlus putras par dienu apēdot. No tā laika precinieks pie šām meitām vairs nav rādījies.