Māte dzirdējusi, ka meitai braukšot precinieks, savalcījusi lielu kodeļu linu un likusi meitai, lai tikuši vērpj. Viņa izvārījusi arī lielu bļodu biezas putras, ar ko precinieku mielot, un pati aizgājusi projām. Meita gan drusku pavērpusies, bet tad likusies tik pie putras bļodas un sākusi dūšīgi ēst. Precinieks ienācis un atradis meitu dūšīgi ēdam, atkal aizgājis. Kad nu māte satikusi precinieku, tad tam prasījusi: «Ko nu mana meitiņa darīja?» Precinieks atbildējis: «Tur jau sēdēja pie lielās labās.» Māte domājusi, ka precinieks atradis meitu vērpjam, un runājusi tālāku: «Redz, znotiņ, tādas jau viņa trīs par dienu liek pie malas.» Kad nu precinieks to izdzirdis, tad otrreiz vairs tai mājā nenācis.