Dzeivuoja vīnā cīmā vecs ar sovu buobu moziņā ustabiņā. Beja zīma. Reitā pasacēļa vecs, apylka sovu kažuciņu un aizbraucja uz mežu pēc molkas, bet buoba aizkurinuoja cepli un suoka peiragus cept. Ap pusdīnom atbraucja juos vecs un redz, ka stuov juo buoba pi cepļa un sylda placus. Buoba nu juo vaicoj: «Nu kū, vecīt, sasoli? Stuovi pi cepļa un syldi placus, bet es paēšu syltu kuopustu, lai daguns tev atsalaiž!» - «Labi!» - pasacīja vecs, «tu sevi žāloj, bet par mani nadūmoj!» Buoba paēdja korstu kuopustu un runoj večam: « Nu kai tev daguns, atsalaidja, bet jo na, tad es īdūšu tev soltū kartupeļu!» Vecs, nikuo narunuodams, apēdja soltūs kartupeļus un aizguoja gulātu. Reitā vecs otkon brauc uz mežu pēc molkas, un pajem ar sevi sovu buobu. Braukdami pa ceļi, jī satyka vylku. Vylks runoj: «Es nu jyusim kuru nabejis apēsšu!» Vecs dūmuoja, dūmuoja un vaicoj: «Kuru tu lobuok gribi?» Vylks jam atbildēja: «Zyrgu!» Otkon dūmoj vecs un runoj vylkam: «Lobuok pajem munu buobu, jei tukluoka kai zyrgs un dēļ manis na tai vajadzīga!» «Nu labi,» pasacīja vylks, «es pajemšu buobu!» Vylks pajēmja buobu aiz apakles un aiznesja uz sovu ustabiņu sovim mozim bārnim. Buoba tymā ustabiņā izdzonuoja vysus vylka bārnus, atskrēja uz sovu sātu un stuov pi cepļa. Atbraucja juos veirs un redz, ka juo buoba stuov pi cepļa un sylda placus. Kad īraudzēja buoba sovu veceli, tyuleņ kluot pi juo pīskrēja un runoj: « Vecit, sēstīs pi golda ēst, bet es par tevi izjyugšu zyrgu!» Verās vecs, ka juo buoba palyka lobuoka. Nu tuo laika suoka veceli dzeivuot mīrīgi un vīns ūtru klausīt un žālot leidz pašai nuovei.