Kad Brēmenes tirgotāji Daugavas malā ar lībiešiem kaut cik bija iedraudzējušies, tad tie izrunāja lībiešu virsaitim tik daudz zemes, cik ar vērša ādu var apkārt apņemt. Virsaitis, nekādu viltību neparedzēdams, bija mierā. Tad vācieši sagraizīja vērša ādu smalkās sloksnēs un apņēma to gabalu zemes, kur tagadējā Rīga guļ, sākdami no akmeņiem preču pieliekamās ēkas celt. Bet lai pagāni neaplaupītu viņus, lai būtu drošība starp viņiem dzīvot, tad tie izkaulēja no virsaiša atvēli celt akmeņu namu, kur paglābties, ja pagāni naidā uzbruktu. Nu viņi lika būvmateriālu no Vāczemes pievest un iesāka uz vienas Daugavas salas, ūdens vidū, svētajam Maurīcijam baznīcu celt. Pabeiguši to, cēla Ikšķiles un Dales pilis.

P i e z i m e. Tādu pašu teiku esmu Raunā dzirdējis no sava tēva, un tādu ir man arī K. Lielozols no Nīcas piesūtījis (skolnieces M. Sikles uzrakstītu). Turpretī V. Ozoliņš no Vestienas raksta (LP, VI, 216, 25), ka viens svešinieks ar ādas palīdzību no viena saimnieka pircis zemi. J. Ozols no Saukas piesūtījis Brīvzemniekam ne visai ticamu teiku (« Sborņik» , 19, 18), kur varavīksne uzrāvusi vāciešu kuģus gaisā un noslīcinājusi tos kādā ezerā. Tas noticis tādēļ, ka Pērkons aizstāvējis latviešus. P. Š.