Ceļa malā, kas no Sila krogus ved uz Vangažu skolu, mežā atrodas paliels akmenis ar iekaltu krustu. Par šo akmeni vecīšu mutē sekošais uzglabājies: Inčukalna senākam muižas īpašniekam bijuši divi dēli. Abi iemīlējuši kaimiņa muižas īpašnieka vienīgo meitu - skaisto Elvinu. Abi viņu dedzīgi mīlējuši, neviens negribējis no viņas atsacīties; bet skaistā Elvina viņus ne viena, ne otra nav mīlējusi. Tad brāļi greizsirdībā nozvērējušies viens otru nonāvēt. Pirmais sniegs apklājis laukus, mežus ar balto sniegu, kad muižā rīkojušies uz lieliskām dzīrēm. Dzimtskungs izrīkojis plašas medības, ielūgdams apkārtējos pils kungus. Vecākais brālis tanī rītā izaicinājis jaunāko uz divkauju, kuŗai vajadzējis notikt bez lieciniekiem meža klusībā. Divkaujai viņi izvēlējušies zobinus, norunādami tikmēr kauties, kamēr viens mirīs. No rīta visi jautri, priecīgi izbrauca no pils, bet pārbrauca ar divi miroņiem: brāļi bija tikmēr kāvušies, kamēr abi bez dzīvības gar zemi krituši. Pēc tam divkaujas vietā aizvienu spokojoties: dzirdējuši zobinu cirtienu atbalsi un klusas vaimanas. Bet kad pils kungs licis tur uzcelt akmeni ar krustu, tad beidzis spokoties. Reiz kāds saimnieks minēto akmeni uzvedis uz šoseju saskaldīt, bet bijis jāved atpakaļ un jānoliek vecā vietā.