Kangaru kalni tā samesti, kā zirga mugura: brauc nu pa zirga muguru! Abpus kalnam bezdibeņa purvi, kuros dzīvojuši laupītāji. Tie aplaupījuši katru ceļa vīru, kas iedrošinājies viens pats braukt pār kalniem pat dienas laikā. Burlaku bijis pilns purvs un mežs. Viņi, velna skruķi, ietaisījuši zem kalna sev alas, kur paši piemituši un nolaupītās mantas slēpuši, kamēr uz Rīgu neaizsūtītas. Alu durvis bijušas neredzamas: velēniem aizkrautas, žagariem virsū - tā kā tikai viens vien varējis ielīst. Bet kad mantas bijušas jāglabā, tad laupītāji attaisījuši pagraba durvis vaļā, kamēr mantu sakrāvuši visu iekšā, pēc tam atkal aiztaisījuši ieeju, ka ne pazīt, ne atrast. Naktīs, kad gribējuši laupīt, tad vilkuši pār kalna ceļu šņori pāri, piesiedami vienu šņores galu alas istabiņā pie zvaniņa, otru galu piestiprinājuši otrpus kalna. Kad nu braucējs tumsā braucis šņorei pāri, tad rabainieku pulkstentiņš skanējis alā. Ja nu zvaniņš pulka reižu notinkšķējis, tad burlaki zinājuši, ka pulks ceļa vīru, un negājuši laupīt; bet ja viens jeb divi pārbraukuši, tad bijuši no alas laukā un aplaupījuši. Ja ceļa vīrs pretī turējies, tad nosituši jeb purvā iegrūduši; ja lūdzies, palaiduši vaļā, pieteikdami, lai tikai aši brauc projām. Ja bagātu Rīgas kupču noķēruši, tad ierāvuši alā un tik ilgi tirdījuši, kamēr apsolījies par razbainiekiem nekā neteikt un Par zīmi, ka savu vārdu turēs, tik un tik tūkstošu nolikt tai un tai meža stūrī pie tā un tā akmeņa, jeb koka dobumā. Dažu nabagu vecīti razbainieki neaizkāruši, vēl palīdzējuši viņam pārrāpties pār Kangariem. Kad alas zem Kangariem izmeklējuši, tad gan redzējuši, cik tur mantas sakrātas: zobenu, pistoļu, šķēpu vezumiem karājušies gar sienām, naudas lādes, kastes ar sudraba un zelta lietām vezumiem veduši uz Rīgas rāti projām: pašā tumšajā kambarī bijušas cilvēku galvas sakrautas, pēc izskata gan žīdu, gan krustītu, gan poļu, gan kungu galvas.