Pie Krapas skolas atrodās kalns, uz kuŗa agrāk bijusi baznīca, bet kāds burvis to nobūris, un tā nogrimusi zemē.. Vienā jaukā vasaras rītā uz baznīcu gājis pulciņš baznīcēnu. Drīz Dievvārdi iesākušies, un baznīcas zvans sācis zvanīt. Te piepēži atskanējis briesmīgs rībiens un baznīca ar visiem baznīcēniem nogrimusi kalnā. Baznīcas zvans, stipri zvanīdams, ievēlies avotiņā. Vēl tagad, jaukajos vasaras rītos, varot dzirdēt, ka tas tur zvanot.

P i e z ī m e. Līdzigu teiku vēl uzrakstījuši skolniece H. Līdaka un skolnieks J. Biezais Krapā. P. Š.