Senos,vecos laikos krievu ķeizars Pēteris esot saķildojies ar Vidzemes lielkungiem un uz viņiem teicis: «Baltijā tikai atstāšu ūdeni, zemi un akmeņus!» Bet pirmo reizi, kad atnācis

te kaŗot, nekā nepanācis; otrreiz nākdams teicis: «Tālu nemeklēšu, bet tuvu arī netaupīšu!» bet arī vēl nepārspējis; trešo reizi nākdams, viņš teicis: «Lai gans gana ceļmalā, lai arājs aŗ tīrumā, neviena neaiztikšu; bet ja Dievs man palīdz, tad no šā vidus ņemšu sev sievu ! »

Tai reizē kara spēks nonācis arī pie Lielvārdes pils. Tā bijusi stipri apcietināta ar vaļņiem un grāvi un viņa kaŗa spēks velti uzbrucis. Bet tad vienā naktī krievi sanesuši ar cepurēm un mēteļu stūŗiem vien tā nosaukto Apaļo kalniņu un tad gaismiņā no šā kalniņa sākuši ar lielgabaliem apšaudīt pili, tas līdzējis: tūliņ mūŗi iegāzušies un vācietes, izplēstām rokām, saskrējušas Daugavā. Šīs slīkones vēl tagad vecajos pils logos pa pusnaktim matus ķemmējot.

Bet nu ķeizars Pēteris izlaidis ziņu, lai sanākot pie viņa tādas latviešu jaunekles, kam īpašas zīmes. Un vienai jauneklei, Katrīnai, bijuši auskari, to viņš tad izvēlējies par laulātu draudzeni. Šī jaunekle toreiz esot dzīvojusi Mazos Staldatos; bet kad ķeizars to izraudzījies par savēju, tad viņai Ogrē, iepretim Lieliem Staldatiem, bijusi ietaisīta mazgātuve. No šīs mazgātuves vēl nesen atpakaļ varējuši baļķus pazīt. Dažu gadu vēlāk reiz Katrīna no Pēterburgas esot rakstījusi saviem radiem uz Lielvārdi, lai tie nākot šurp pie viņas uz Pēterburgu; bet tie bijuši apmiruši jau. Tikai viena radiniece bijusi dzīva un tā tad nogājusi ar atsūtīto rakstu pie mācītāja, lai izlasot, kas tur iekšā! Bet mācītājs drusku paskatījies iekšā un iemetis krāsnī.