Rīgas apriņķis.
14. Nītaure. Kleķeŗu Kārlis Ķēčos. Zin. Kom. kr. LP, Vl, 205, 15.
Kur tagad Nītaures luteru baznīcā, tur agrāk bijusi lepna pils. Bet kaŗa laikos pili nopostījuši un pils īpašnieks ar visu dzimtu, karietē sēdēdams, iebraucis tai puriņā, kas netālu no tagadējās baznīcas, nogrimdams ar visiem zirgiem, ar visu dibenā, lai dzīvs nekristu ienaidniekam nagos. Savu naudu, mantu jau dienu iepriekš atkal esot sabēris zārkā un nogremdējis bezdibiņa avotā, tai pašā purvā. Reiz pusnaktī šim naudas avotam puisis gājis garām un pamanījis ūdeni stipri burbuļojam; tūliņ arī liels vējš vēl sacēlies un nu toreizējais naudas zārks izvēlies avota malā. Puisis domājis: nauda laikam viņam novēlēta, un ķēnes zārkam klāt; bet tai pašā acumirklī vējš ierāvis puisi ar zārku avotā. Laime, ka vēl attapis iesaukties: « Dievs, palīdzi man!» Kā to vārdu izteicis, tad izkļuvis gan pusdzīvs, vienā mērkā slapjš, no avota laukā.
Stāsta arī, ka ienaidnieks toreizējo Nītaures pili nevarējis vis tik viegli sašaut. Beidzot, kad zaldāti pa nakti Vaļņa jeb līvu kalnu sametuši un uz tā pakāpušies, tad saulei lecot, sašāvuši gan. Vēl šo baltu dienu Nītaures ezera krastā mūŗi redzami, pāris asu augstumā. Šais mūŗos senāk bijuši dobumi (caurumi) un pa šiem caurumiem varējuši apakšā pagrabus saredzēt. Reiz laiduši puisi tur dibinā, lai pasacītu, ko pagrabos atradis; bet puisis neiznācis vairs. (Cits atkal stāsta, ka mēmu cilvēku sūtījuši, bet tas, kā jau mēms, nekā nevarējis pateikt.)