Viena skaista Kokneses pils jaunava reiz bija iemīlējusies skaistā pils dārznieka dēlā, ar kuŗu jau bērnībā kopā bija rotaļājusies. Bet tēvs, lepns bruņinieks, apgāja meitas mīlestību un noliedza tai visciešāki jaunekli iecerēt. Tā kā aizliegums nekā nelīdzēja, viņš lika meitu ieslodzīt tornī. Bet viens logs tornim bija Pērses pusē. Pa šo logu ilgodamies sūtīja izmisušais jauneklis rīta agrumā, kad pilī vēl visi dusēja, dziesmas un kokles skaņas uz augšu mīļākās ausim. Bet nekas nespēja pārvērst viņas likteni. Te reizi, jaukā pavasaŗa rītā, kad mīļākais atkal dziedāja, jaunava vairs nesavaldīja savas ilgas, viņa metās no augstā torņa zemē - Pērsē. Jauneklis steidzās pie viņas, bet vairs nespēja glābt un tā abus sedz viļņu kaps. Cietsirdīgais bruņinieks aizgrābts par meitas šaušalīgo nāvi, atstāja uz visiem laikiem Koknesi.

P i e z ī m e. Bīnemaņa grāmatā ir vēl vairāk līdzīgu variantu. Tāda ir arī Ozola teika no Saukas (V, 408, 201). Romantisku teiku par Staburagu ir uzrakstījusi arī L. Čapa A. Bērzkalnes krājumā. Milzis gribējis akmeņu tiltu pār Daugavu taisīt, bet tas viņam neizdevies. Viņš sabojājis tikai zemnieku laukus, akmeņus veldams. Vēl tagad no Staburaga līstot nelaimīgo zemnieku asaras. Īstais akmeņu nēsātājs teikās gan ir velns (skat. XIV. s. nr. 3) un žēlīgā raudāšana atgādina jaunu laiku romantismu. Nav šaubu, ka visi šie varianti ir cēlušies no vācu Lorelejas teikas, kas no Reinas pārnesta uz Daugavu. Tā ir mākslīgā teika, kas Vācijā cēlusies tikai vēl romantikas laikos. Diezgan sen ir mums uzrakstītas arī kādas neīstas tautas dziesmas par Staburadzi. P. Š.