Turaidas pils rakstvedis Greifs zviedru un poļu kaŗa laikā atradis pils tuvumā mazu meitenīti, tikai dažus mēnešus vecu, kas jau bijusi pus badā mirusi. Viņš to paturējis par savu audžu meitu, licis nokristīt par Maiju un tā izaugusi par skaistu un godīgu jaunavu. Maiju iemīlējis Siguldas jaunais dārznieks Heils un abi jaunie cilvēki satikušies pa vakariem Gūtmaņa alā. 1620. g. 6. augustā Maija dabūjusi no Heila ziņu, lai šodien viņa atnākot uz minēto alu jau tūliņ pēc pusdienas, jo vakarā viņam nebūšot vaļas, Maija arī aizgājusi ķopā ar Greifa meitenīti Lentu, kas bijusi tikai 8 gadi veca. Vakarā dārznieks Heils atskrējis uz Turaidu un paziņojis, ka Maija Gūtmaņa alā esot nogalināta. Arī mazā Lenta nav vēl atgriezusies mājā. Tai pašā vakarā tiek ziņots par slepkavību vietējam tiesnesim, kas arī tūliņ nākošā rītā ierodas Turaidā. Pirmās aizdomas krīt uz pašu Heilu, lai gan tas ir pazīstams par godīgu cilvēku. Turaidas kungs Šildhelms, kas pats gulējis slims, liek ziņot tiesnesim, lai griežot vērību uz diviem poļu armijas dezertieŗiem, Jakubovski un Skudrīti (Skudritz), kas jau divi gadi pie viņa esot dienējuši, bet abi esot pazīstami kā dzērāji un palaidņi. Skudrītis arī pats esot pie viņa atnācis un gribot dot liecību par to, ko viņš par to lietu zinot. Skudrītis arī tūliņ tiek saukts uz tiesu. Viņš stāsta, ka Jakubovskis esot tūliņ iemīlējis Maiju, kā tik še uz Turaidu atnācis. Priekš trim mēnešiem viņš esot arī runājis ar Maiju un solījies to precēt, bet tā esot viņu noraidījusi, sacīdama, ka viņa jau ar Heilu esot saderinājusies. Jakubovskis esot ļoti dusmīgs cilvēks un nu gribējis par to atraidījumu atriebties. Viņš nu pārrunājis arī šo: aizmānīšot Maiju uz Gūtmaņa alu un tur abi to jaunavu izvarošot. Viņš arī esot it kā Heila vārdā ziņojis Maijai. Viņi abi esot papriekšu aizsteigušies uz alu un paslēpušies krūmos. Kad atnākusi Maija, tad Jakubovskis tai aizstājies priekšā un ar rupjiem vārdiem izteicis savu ļauno nodomu. Jaunava gan turējusies pretī, bet Jakubovskis esot bijs ļoti stiprs cilvēks un nogāzis viņu gar zemi. Tad Maija lūgusies, lai laižot šo vaļā, šī došot viņam tādu apburtu lakatiņu, kas sargājot cilvēku no visiem ievainojumiem. Ja šis neticot, lai lūkojot šai cirst ar zobenu. Jakubovskim bijis zobens pie sāniem un tas arī tūliņ cirtis, pēc kam Maija nokritusi gar zemi un asinis sākušas plūst no viņas kakla. Tai brīdī Skudrītis dzirdējis kliedzienu aiz sevis, kas laikam nācis no mazās Lentas. Pēc šīs slepkavības Jakubovskis bijis ļoti uztraukts, ieskrējis mežā un aizliedzis Skudrītim tavumā nākt. Šorīt viņš esot to atradis mežā pakārušos. Nevainīgais Heils nu tūliņ atlaists no apcietinājuma, bet arī Skudrītis, par ko pat Heils un Greifs aizlūgušies, ticis pēc četriem mēnešiem izlaists no cietuma.

P i e z ī m e. Ķamēr tīšām izpušķotais stāsts par Induli un Āriju (skat. XIV. s. 3. nr. 18. t. 34 I. p.) tiek daudzināts par īstu tautas teiku, tikmēr šī Turaidas teika mums izklausās kā patiesīgs notikums, lai arī viņas saturs ir par daudz romantisks. Jau tādēļ vien nevaram pilnīgi palaisties uz visiem Volffelda sīkumiem, ka viņš šo procesu ir tikai atstāstījis, bet nav publicējis ne pašu protokola orīģinālu, ne arī tiešu protokola tulkojumu. Lielākā Volffelda kļūda ir tomēr tā, ka virņš šo procesu ir atstājis gluži bez kritikas. Tanīs laikos jau arī burvji, raganas un pūķu turētāji tika bargi sodīti un kā mēs tiem protokoliem nevaram pilnīgi uzticēties, tā mums paliek šaubas arī par šādu brīnišķīgu atgadījumu. Vienīgais slepkavības liecinieks ir bijis Skudrītis, kas zināmā mērā ir bijis arī nozieguma dalībnieks. Par mazās Lentas nopratināšanu protokola nav un liela nozīme tam arī nebūtu. Lielās bailēs viņa aizbēgusi uz Krimuldu un nepratusi pat izstāstīt, no kurienes viņa nākusi. Tikai nākošā dienā viņa īsti atskārtusies un tad atvesta uz Turaidu. Kā lai nu gan mēs ticam, ka noziedznieks bez kādiem lieciniekiem nemaz nelūkotu izmeloties un stāstītu tikai tīru patiesību? Ja Skudrītis būtu stāstijis, ka Jakubovskis nokāvis Maiju cīņā, tad lieciniekam arī pašam būtu draudējis nāves sods. Bet ja nu viņam izdevās tiesnesim iestāstīt, ka Maija pati sacījusi, lai viņai cērtot pa kaklu, tad liecinieks iznāca gandrīz nevainīgs. Pēc Volffelda vārdiem tiesnesis tomēr laikam nav īsti ticējis Skudrīša liecībai un tikai pēc četriem mēnešiem (15. dec.) ir parakstījis spriedumu. Šaubas mums ceļas mazāk tādēļ ka uz Skudrīša liecibu nevar paļauties, bet vairāk gan tādēļ, ka šis stāsts ir psīcholoģiski gŗūti iedomājams. Ir zināms, ka Jakubovskis bijis katolis pēc ticības, kāda poļu skolotāja dēls un poļu armijas mazāks virsnieks, kādēļ pēc to laiku apstākļiem viņš bija samērā labi izglītots cilvēks. Visu to vērā ņemot. viņš gan laikam bija dzirdējis leģendu par svēto Eufrosiju, vismaz to populāro teiku, kas no šās leģendas ir cēlusies. Ap sešpadsmito gadsimteni - arī jau agrāki un vēlāku - Eiropā bija modē dziesmas un stāsti par romantisku mīlestību, kādēļ arī šī teika tika vairāk vietās lokālizēta, to starpā arī Prūsijā (Ostpreussisches Sagenbuch, 38, 41) un pat Igaunijā (Bienemann, Livlä ndisches Sagenbuch, 113, 146). Tādā gadījumā Jakubovskis nebūtu ticējis lakatiņa burvības spēkam. Bet ja viņš šādas teikas nebija dzirdējis un pats bija māņticigs cilvēks, tad tomēr viņam nebija vajadzīgs tikai pārliecināšanās dēļ cirst jaunavai ar zobenu pa kaklu ar visu spēku. Pietiktu jau ar nestipru cirtienu. Itāliešu dzejnieks L. Ariosts (1474-1533), kas savā eposā (Orlando furioso, XXIX, 1-40) apdzied tādu pašu gadījumu, liek savam varonim Rodomontam dzērumā nokaut Izabellu. lai stāsts izklausītos pēc patiesības. Pēc visa stāsta ir tomēr redzams, ka Jakubovskis nav bijis piedzēries. Bet ja mēs romantismu atmetam, tad viss gadījums iznāk vienkāršs un saprotams. Nav iemesla šaubīties, ka Jakubovskis no lielas greizsirdības gribējis Maijai atriebties, kā Skudritis tiesā liecinājis. Bet kad Maija turējās pretī, tad Jakubovskis lielā uztraukumā un dusmās viņu nogalināja. Pēc izdarītā nozieguma viņam radās gan žēlums, gan arī bailes no barga soda, kādēļ viņš izdarīja pašnāvību. Skudrītis viņu gan laikam nelaida tik vienkārši projām un prasīja padomu, ko lai viņš tiesā liecinātu. Šim nolūkam tad nu ļoti labi noderēja augšā minētā teika. Fakts tomēr paliek tas, ka Volffelda minētie romantiskie apstākļi ir palikuši bez pierādījuma. Mūsu grāmatā jau ir daudz piemēru, kur pasakas un teikas ir tikušas lokālizētas un šis piemērs ir to starpā visinteresantākais. :Kāds Kammerers (A. Cammerer, Jungfrau von Treiden, 1848) ir šo gadījumu apdziedājis vienā episkā dziesmā, kur Maiju nosaucis par Rozi. J. Dauge (Turaidas jumprava, 1857) šo dziesmu ir atkal atstāstījis latviešu valodā un tā populārizējis Rozes vārdu, kāda protokolā nemaz nav. P. Š.