Septiņi gadi krievu kaŗaspēks stāvēja pie Cēsim un kā nevarēja, tā nevarēja pili ieņemt. Krieviem nebija nekā ko ēst --kaŗ vai zobus vadzī, - bet zviedri laida katru rītu uz pilsētas vaļņiem āzi ar zeltītiem ragiem un ragos āzim bija kliņģeŗi samaukti. Tādi tie zviedri gudrinieki. Un tas āzis tā tur izstaigājās, bet krieviem nav ko ēst. Paskatās uz āzi un siekalas vien tek. Bet tas bija tāpēc, ka no Cēsu pils izgāja trīs alas: viena turpat aiz vaļņiem. mežā, Pubuliņa piekalnē, otra uz Āraišiem, bet trešā uz Cesvaini. Pa tām alām zviedri dabūja sev visu, bet krievi to nezināja, un kur tad šiem arī zināt? Bet reiz pie krieviem ieradās Šķībustu kalējs; vai gribot, šis šos pilsētā ielaidīšot. Kāpēc šiem negribēt? Tā nu Šķībatstu kalējs, Šķīubusts, vienā vējainā dienā ietinas salmu kūlī un veļas pa vējam uz pilsētas vārtiem. Zviedri redz gan, bet nezina, kas ir. Krievi - tie nu zina. Bet šis pieveļas pie vārtiem, nospiež vaskā, kādu vajaga atslēgu, un atkal aizveļas pa vējam. Kad atslēga, gatava, Šķibusts pieveļas tāpat pa vējam, atslēdz vārtus un ielaiž krievus pilsētā. Zviedri patlaban nāca no baznīcas, kā Dievu lūguši. Neviens nekā nezina, ka krievi jau iekšā! Un nu krievi kāva, tā kāva, ka asinis straumēm tecējušas un zābakos smēlušās. Bet Šķībusts no krieviem dabūjis tās mājas, kuŗās dzīvojis. Mājas vēl tagad saucās Šķībusti.