Senos laikos Cēsis gribējuši būvēt Vaidavas Pilskalnā, bet nevarējuši, jo ko dienā uzbūvējuši, to naktī velns noplēsis. Tad uzbūvējuši Cēsis tur, kur viņas pašreiz atrodas ar lielu valni apkārt. Kad Cēsis bijušas gatavas, tad tuvējam kalējam Šķībustam, Šķībustu māju saimniekam, uzdevuši kalt Cēsu vārtu atslēgu. Šis nu nokalis arī, bet pēc tam nospiedis atslēgas zobu vasku ritenī. Cēsis bijušas maza pilsētiņa, kuŗas vidū atradusies pils. Reiz Cēsis ieņēmuši zviedri un nodibinājuši tur savu galveno kara nometni. Krieviem tas ļoti nepaticis. Viņi sūtījuši savu karaspēku Cēsis ieņemt. Septiņus gadus krievu karaspēks turējis Cēsis ielenktas nevarēdams tām nekā padarīt. Bet Cēsu iedzīvotājiem bijusi zināma slepena apakšzemes eja, kas izbeidzas septiņas verstis no Cēsim. Pa šo eju tad cēsiniekiem piegādāja pārtiku. Vēl septītā gadā Cēsu iedzīvotāji vadājuši pa valni apkārt vērsi apkārtu ar kriņģeliem, ar to rādīdami, ka šiem vēl pārtikas diezgan. Krievu kaŗaspēks, turēdams pilsētu ielenktu, sagādāja sev pārtiku ar laupīšanu. Visa tuvākā apkārtne bija izpostītā un izlaupīta. Kalējs Šķībusts, visu šo postu redzēdams, gribējis kautkā apkārtējiem iedzīvotājiem palīdzēt, izgatavojis vārtu atslēgu. Pats viņš ielīdis rudzu kūlītī un tad gaidījis, lai vējš šo rudzu kūli aizvel līdz vārtiem. Pēc trim dienām viņš tomēr laimīgi nonācis pie vārtiem, uzlēcis ātri kājās un atslēdzis vārtus. Tad krievi pa vārtiem iebruka pilsētā un to ieņēmuši. Kalējs, kā atalgojumu par to, no krievu valdības saņēmis Šķībustu mājas mūža 1ietošanā. Pilnvaru uz to, viņš no zagļiem un uguns gribēdams pasargāt, paslēpis tīrumā zem akmens, kur tie samirkuši un bijuši pagalam.