Branta muižā reiz dzīvojis ļoti bargs kungs. Viņš zinājis pie brokastim pateikt, kuŗš strādnieks, rijā kuldams, slinko, un kuŗš strādā. Viņš zinājis pateikt pat, ko strādnieki runājuši. Strādnieki brīnījušies, kā kungs to varot zināt. Beidzot viņi novērojuši, kas par lietu. Priekš kulšanas uzkāpuši rijas augšā divi strādnieki un paslēpušies. Bet drīz arī uzkāpis kungs un nogulies pie lūkas. Kūlēji sākuši kult. Kungs; lai labāki varētu redzēt, pārliecies pār lūkas malu, bet nevarējis vēl lāgā redzēt. Viņš pārliecies vēl vairāk. Paslēpušies strādnieki pagrūduši kungu, un tas iekritis metienā. Visi kūlēji tūliņ virsū un sākuši ar spriguļiem sist. Kungs saucis: «Es jau jūsu kungs.»

Bet kūlēji teikuši: «Tas nav mūsu kungs, bet vells, vells, vells!»

Kūlēji situši, kāmēr sasituši kungu pavisam greizu. Beidzot kungs, pus dzīvs pus miris, izskrējis laukā. Drīz vien arī kungs nomiris. Priekš miršanas viņš sacījis, lai viņu rokot tur, kur gailis nedziedot. Kungu tāpēc arī aprakuši Brantu silā. Šis esot patiess notikums. Un tagad vēl ezera malā rādot kalniņu, kur Greizais kungs aprakts.

P i e z ī m e. Te ir lokālizējusies pazīstama joku pasaka. Skat. XII. s. 29. nr. 259. 1. p. P.Š.