Jaunpiebalgas pagastā no seniem laikiem uzglabājusies viena teika par Rata kalnu. Netālu no Kāpurkalna mājas, ezera malā, uz kāda kalna senatnē stāvējusi Māras baznīca. Minētā baznīca nebijusi liela. Tajā atradies zelta teļš, ko ļaudis pielūguši. Svētdienās baznīcā salasījušies daudz ļaužu uz Dieva pielūgšanu. Baznīcas priekšā sēdējuši nabagi un gaidījuši no dievlūdzējiem dāvanas. Ezermalā atradies viens liels akmens, kur tādi, kas gājuši ezerā mazgāties, nolikuši dāvanas, lai izārstētos no slimībām. Tur bijis arī tā saucamais moku rats, kur ļaudis tikuši spīdzināti. No tā arī šis kalns dabūjis nosaukumu Rata kalns. Uznācis karš ar vāciešiem. Vācu kareivji šo baznīcu nodedzinājuši, bet paši atmuguriski sagājuši ezerā un noslīkuši. Vēlāk ezerā atrasti cilvēku galvas kausi, zobeni un citi kara ieroči. Zelta teļš ticis aprakts turpat Rata kalnā, dienvidus pusē, lai to nenolaupītu svešinieki. Pati Māra aizbēgusi baurodama uz Krieviju. Alūksnē viņa atpūtusies un atstājusi tur vienu teļu, no kuŗa izauguši lieli lopi, bet citus paņēmusi līdz un aizvedusi uz Ukraini. kāpēc arī tur esot lieli lopi.

Netālu no Jaunpiebalgas mācītāja muižas atrodas liels purvs, saukts Velna purvs. ļaudis brīnās, kādēļ tik lielā purvā nav čūsku. Agrāk Velna purvā bijis daudz čūsku, kas bieži sadzēlušas siena pļāvējus. Toreizējais mācītājs Kēlbrants paņēmis baltu zirgu un bībeli. Apģērbies garīdznieka drēbēs, viņš apjājis purvam trīs reizes apkārt, un no tā laika Velna purvā nav nevienas čūskas.

P i e z ī m e. Pirmā daļa ir drusku modernizēta teika, kādu mēs jau sastopam XIII s. XV, 24 (318) un XVII, 2 (327). P. Š.