Iesākumā Skujenes baznīcu cēluši tur, kur tagadējā Briežu muiža, bet nevarējuši uzcelt: ko par dienu uzmūrējuši, tas par nakti sagruvis. Neko darīt - nosprieduši tai vietā celt, kur viņa tagad. Bet te tas pats liktenis: ko par dienu uzceļ, par nakti sabrucis. Beidzot meistaram rādījies sapnī, lai to sievieti, kas rītā pie būves pirmā pienākot, iemūrējot mūrī, tad darbs seksies. Labi. Un rītā strādnieka Skujas sieva pirmā atnākusi pie būves, atnesusi savam vīram ēst. Tūliņ sagrābuši nabadzīti un bez žēlastības iemūrējuši baznīcas mūrī. No tās dienas mūri vairs negruvuši. Bet jauno baznīcu, Skujas sievai par piemiņu, nosaukuši par Skujenes baznīcu.

P i e z ī m e. Upciemu Milda uzrakstījusi teiku par Skujienes Elkas kalnu (VI 209, 20). Tur esot dzīvojusi ļauna ragana Elka, uz ko vecais saskaities un to nogalinājis. No tās nu kalns dabūjis savu nosaukumu. P. S.