Vec-Piebalgā, lejpus Jaun-Vīļumiem, Gaujas malā ir 1iels akmeņu blāķis (arī cilvēku kauli tur atronami). Šos akmeņus velns sanesis, tādēļ ka gribējis Gaujai tiltu pārtaisīt no Piebalgas uz Nētķeniem. Akmeņus velns nesis kažoka stūrī, bet kažoks pārplīsis un akmeņi teitan izbiruši. Nu velns aizskrējis uz Ežu muižu, izrāvis tur darbinieka vāģiem ilksi, izraisījis virvi un tad atsteidzies uz krāsmatu atpakaļ, kur akmeņi izbiruši. Te velns uzlīdis siena kaudzē, ievēris ilkss āķī virvi - tāpat kā adatā diegu veŗ - un sācis pārplīsušo kažoku lāpīt. Tas bijis naktī, gaišam mēnesim spīdot. Bet piepēži tumši mākoņi aizsedza mēnesi un velns nevarēja vairs redzēt lāpīt. Dusmās tas pasauca pieguļnieku, lai kāpjot kaudzē un bīdot mākoņus mēnesim nost. Pieguļnieks uzrāpās gan kaudzes galā, bet nevarēja mēnesi aizkacēt. Nu velns iebļāvās vēl piktāki: «Palec, tad aiztiksi, palec, tad aiztiksi!» Pieguļnieks gan lēca visā spēkā, bet nokrita no kaudzes un nositās. Velns pieguļnieka dvēseli iebāza kažoka kabatā un gaismiņā aizgāja atpakaļ uz Ežu muižu. Bet te darbinieki patlaban bija sacēlušies. Pirmais iesaucās: «Kas, velns, manu ilksi izrāvis?» Otrs: «Kas, velns, manu virvi paķēris -pakarams tāds!» Velns, to padzirdējis, domāja: «Skat, skat, te jau visi ļaudis zin, ka esmu šuvis kažoku -- jāiet 1abāk laikā projām.» Un tā aizgājis arī un nekad šinī pusē vairs nav rādījies.