Senos laikos uz Galgauskas kapu kalna bijusi baznīca. Reiz dievvārdu laikā tā nogrimusi. Baznīcas vietā esot dziļa dobe. Netālu no dobes ir avotiņš, kur iekritis baznīcas zvans. Ja klusos rītos klausoties, tad varot dzirdēt zvana skaņas, un ja avotiņā iemetot akmentiņu, tad tas ilgi negrimstot, bet ilgi griežoties apkārt. Katru lieldienu rītu pie dobes, kur baznīca nogrimusi, stāvot meitene. Ja kāds pie viņas pieejot, tas nogrimstot bedrē. Bedrei vajagot pusnaktī skriet divpadsmit reizes bez apstāšanās apkārt un saukt: «Baznīc, es tev saku, celies augšā!» Tad baznīca uzcelšoties. Apkārt dobei skrejot, nedrīkstot smieties, ja smejoties, tad nogrimstot tai vietā, kur baznīca nogrimusi. Par Kapu kalnu saucot tādēļ, ka tur visu nogrimušo baznīcēnu kapa vieta.

P i e z ī m e. Līdzīgu teiku O. Preiss ir vēl uzrakstījis no J. Lesiņa Galgauskā. I. Lapsas variantā ir vēl teikts, ka «gaišā mēneša naktī ap divpadsmitiem varot redzēt, ka baznīcas vietā stāvot mācītājs un plātoties ar rokām.» 68. g. v. Poriete ir vēl stāstījusi O. Preisam, ka «baznīcai grimstot. no torņa izvēlusies naudas muca novēlusies zemē un iegrimusi zemē. Kur muca vēlusies, tur palicis plats ceļš,» kas vēl tagad esot redzams. Par naudu ir vēl citas teikas, kas minētas nodaļā par naudu. Tas pats O. Preiss vēl raksta no J. Ūdŗa, ka zviedru zaldāti sanesuši ar cepurēm Galgauskas pilskalnu, no kurienes šāvuši uz Vecgulbenes pili, kas atradusies tagadējās Vecgulbenes baznīcas vietā. P. Š.