Lazdonas draudzes luterticīgo kapsētas tuvumā, uz ziemeļa rītiem, tā sauktajā dziļajā ielejā atrodas akmins ar plaukstas izskata iedobumu, ko sauc par velna pēdu.

Reiz valns saguidrojs sev dziļā ielejā taisit baeznīcu. Ij sācs jau dūšīgi strādāt. Ness, svieds akmeņus kā kloudzējs vien. Izdzirduši tuivinie saimenieki - au Dieviņ! - bārdas vien sakuistējušas - sanākuši ielejā. «Ko taisiškot?» - prosot valnam. - «Baeznicu!» šis atbildot. - «Kādu valnam baeznicu? Un tad vāl uz mūsu zemes! Nav brīv!» - saklieguši saimenieki. Valns sazaskaities -- cirts ar ploustu par akmeni un - davās kolnā oušk, smilts vien nosagriezušās. Pakaelnā, skriedams, izspērs līlu grāvi. Kolnā, kuirā valnc uizskrējs, dažreiz cilvāks tiekot apmānīts.