Kur tagad atrodas pilskalns, tur agrāk bijusi senā latviešu pils, bet tā nogrimusi un tagad tur ir pilskalns. Viens strādnieks gājis tur vienmēr garām uz darbu. Te vienu vakaru no pilskalna iznācis kāds cilvēks, vedis to iekšā un šis ar iegājis. Kā visa tur nebijis! Gan ēdieni, gan dzērieni! Viņam ļoti stingri noteikuši nevienam par šo nestāstīt, bet visvairāk piekodinājuši nekā neņemt un nenest projām. Šis arī apsolījies visu to darīt, tā kā pavēlot. Tā viņš katru vakaru ticis ievests iekšā, tur viņš paēdis un padzēris un tad gājis uz māju. Sieva redzējusi, ka vīrs nāk arvien vēlu mājā, kamēr agrāk nācis agri, viņa prasījusi, kur šis paliekot. Vīrs gan negribējis stāstīt, bet sieva nelikusi mieru, līdz beidzot arī izstāstījis. Sieva neticējusi un teikusi, lai atnesot kaut ko no turienes. Vīrs teicis, ka nedrīkstot nest, jo tad viņam klāšoties slikti, bet sieva apgalvojusi, ka nekas nebūšot. Tā otrā vakarā atkal viņš ticis ievests tur iekšā. Nu vīrs paņēmis paslepšus, neredzot, dakšiņu un aiznesis mājā, ko parādīt sievai. Tagad sieva gan ticējusi, bet kad nākošā vakarā vīrs gājis kalnam garārn, no kalna iznākuši vairāki vīri un strādnieku nodūruši ar dakšiņām. Otrā rītā strādnieku atraduši beigtu, ar dakšiņām nobadītu, pie kalna guļot.